Šodien Līvu (lībiešu) savienība Līvõd Īt atzīmē savu 85 gadu pastāvēšanas jubileju. Pārdzīvoti piecdesmit noliegšanas gadi padomju laikos un atjaunošanās 1988. gadā. Šis Līvu (lībiešu) savienībai ir laiks, lai izvērtētu paveikto, lai ielūkotos Latvijas otrās pamattautas nākotnē.
Iespējams, ka ļoti liela daļa Latvijas iedzīvotāju nemaz neapzinās to, ka arī viņos rit līvu jeb lībiešu asinis. 12. un 13. gadsimtā līvi apdzīvoja gandrīz trešdaļu pašreizējās Latvijas teritorijas. Arī Rīga uzcelta seno līvu apmetņu vietā. Ieva Vanaga ir piemērs līvu tautas atdzimšanai – tam, ka arvien vairāk cilvēku apzinās savu iespējamo piederību mazai tautai pie Baltijas jūras, kam ir sava unikāla kultūra, valoda un vēsture. Viņai interese par folkloru un vēsturi pāraugusi vērtīgā hobijā – būdama Līvu (lībiešu) savienības biedre, Ieva kopā ar citiem jauniešiem iesaistās dažādās aktivitātēs, lai popularizētu līvus un viņu kultūru mūsdienās.
Pētot un apzinoties saknes
Līvu kultūras piekritēja – tā sevi piesaka Ieva, kad kāds jautā par viņas saistību ar līviem. Interese par līviem Ievai radās apmēram pirms diviem gadiem, un nu jau gadu Ieva darbojas Līvu (lībiešu) savienības Līvõd Īt Rīgas grupā. Lai gan viņas dzimtas raduraksti neatklāj tiešas liecības par līvu senčiem, izcelsme no vietas, kuru 12. un 13. gadsimtā Gaujas teritoriju Siguldas apkārtnē apdzīvojuši lībieši, modinājusi interesi par šo somugru kultūru un tautu. Arī papētot dziļāk, atklājies, ka dzimtas koka saknes aptver senās līvu zemes. Tā kā Ieva ir cilvēks, kuru interesē viss, kas ir saistīts ar folkloru un kultūras vēsturi, šī sakritība bija papildu stimuls nopietnajai aizrautībai ar līvu kultūru. Līvu kultūras dzīvo tradīciju atklāšanai mūsdienās Ieva lielā mērā ir pateicīga arī Staltu ģimenei un folkloras kopai “Skandinieki”, ar kuriem iepazinusies, laikā, kad Ieva dziedāja folkloras kopā “Senleja”. Viņa ir apņēmības pilna ar laiku iemācīties arī līvu valodu. Pagaidām, dzīvojot un strādājot Siguldā, tas diemžēl nav izdevies, jo līvu valodas kursi, ko pasniedz Ērika Krautmane un Zoja Sīle, notiek Rīgā. Kursi turklāt esot bez maksas un tos var apmeklēt jebkurš, kam ir interese par līvu valodu.
Stāsts par lībiešiem
Darbojoties Rīgas grupā, Ieva Vanaga ir iesaistījusies dažādās aktivitātēs, kas saistītas ar līvu kultūras popularizēšanu un cilvēku informēšanu. Kopā ar vēl astoņiem jauniešiem un Īpašo uzdevumu ministrijas sabiedrības integrācijas lietās sekretariāta Lībiešu (līvu) nodaļas atbalstu Ieva izstrādājusi projektu “Stāsts par lībiešiem”, kura mērķis ir izglītot Latvijas jauniešus lībiešu kultūras un vēstures jautājumos. Projekta izglītojošās lekcijas 2008. gada janvārī tikušas prezentētas jau vairākās skolās, un tiek plānota to turpināšana. Ideja strādāt ar skolu jauniešiem nākusi no Līvu savienības jauniešu grupas dalībniekiem, kas, liela daļa būdami vidusskolēnu vecumā, ikdienā saskaras ar to, cik maz viņu vienaudži zina par līviem un līvu kultūru. Ieva atzīst, ka līvu kultūras popularizēšana viņai ir kā hobijs pašas priekam, nevis pienākuma apziņas diktēta nepieciešamība.
Arī ikdienā, strādājot par skolotāju Siguldas Mākslas skolā, Ieva savās mākslas vēstures stundās paralēli stāstījumiem par Ēģiptes un Grieķijas seno mākslu cenšas bērnus iepazīstināt ar lībiešu kultūru. “Tas gan viņus interesē mazāk nekā Ēģipte vai Grieķija,” viņa atzīst. “Bet, neskatoties uz to, gribu viņiem vismaz kaut kādu šīs vēstures posmu parādīt – pastāstīt, ka mums šeit Turaidā ir bijis lībiešu centrs, aizvest uz muzeju, parādīt tērpus. Lai gan šobrīd lībieši vairāk ir kā kultūrvēsturiska vērtība, bērniem ir svarīgi izskaidrot, ka lībieši nav izmiruši. Skolotāji paši ļoti maz zina. Bieži bērniem pastāsta, ka 12. gadsimtā ir bijušas tādas zemgaļu, kuršu, latgaļu un lībiešu ciltis, bet vairāk par šo posmu netiek runāts. Tāpēc bērniem liekas, ka viņu vairs nav. Manuprāt, ir svarīgi stāstīt, ka viņi joprojām ir un dzīvo mums līdzās. Ka ir veci cilvēki, kas joprojām šo valodu atceras no savas bērnības.”
Iespējams, ka daudzi no Ievas paziņām nemaz nezina par viņas saikni ar līviem. Tas parasti atklājas reizēs, kad kāds pamana Līvu savienības uzlīmīti uz viņas dokumentu mapītes vai kad skolā, stāstot bērniem par līviem, kārtējo reizi nākas atspēkot priekšstatu par līviem kā sen izmirušu tautu. Šajā ziņā Ieva ir labs piemērs tam, lai liktu bērniem aizdomāties par katra paša iespējamo piederību senajai līvu tautai kultūrai, kuras pēcteči joprojām dzīvo Latvijas teritorijā.
Lestes un zilās govis
Bieži vien pat neapzināmies to, cik daudz kas, ko piedēvējam latviešiem, t.sk. atsevišķi Latvijas simboli, nāk no līviem. Lestes jeb kūpinātas butes – tā ir pirmā lieta, kas Ievai asociējas ar līviem, kuru iztikas avots savulaik bijuši ūdeņi un zvejniecība. Sklandrauši ir vēl viens līdz mūsdienām nonācis tradicionāls līvu ēdiens. Ieva stāsta, ka no līviem latviešu folklorā ienācis arī mātes kults – meža mātes, vēja mātes, jūras mātes godināšana. Pēc izglītības Ieva ir vizuālās mākslas un mākslas vēstures skolotāja, tāpēc īpaša interese viņai ir par līvu ģērbšanās un rotāšanās tradīcijām. “Šodien daudzi latvieši nēsā putniņu piekariņus. Cilvēki nezina, ka kādreiz tas bija tradicionāls līvu sieviešu amulets,” stāsta Ieva. “Arī Latvijas simbols – zilā govs – un teika par jūras māti, viņas meitām un zilajām jūras govīm, kas noklīdušas un palikušas krastā, nāk no līviem. Lieldienu, Mārtiņu un Meteņu tradīcijas latviešiem un līviem gan ir diezgan līdzīgas, jo visi folkloras pieraksti nāk no 19. gs. beigām un 20. gs. sākuma, kad latviešu kultūra bija ļoti spēcīga. Šajā laikā šīs tradīcijas jau bija sajaukušās.”
Ieva nepiekrīt viedoklim, ka šodien sabiedrībā atdzimst interese par lībiešu kultūru un tradīcijām. Tam, ka šāds priekšstats ir izveidojies, lielā mērā esot jāpateicas dažādām jaunās paaudzes aktivitātēm – pārgājieniem pa līvu krastu, nometnēm, kāpu sakopšanas pasākumiem, jauniešus izglītojošiem projektiem, valodu apguvei. Ir jaunieši, kas līvu lietām pievēršas, redzot tieši šīs aktivitātes.
Ar skatienu nākotnē
Būdama skolotāja, Ieva nekad nav uzskatījusi, ka ir gudrāka par saviem audzēkņiem. Viņa ar saviem skolēniem vienmēr runā kā līdzīga ar līdzīgu, šajās attiecībās izmantojot iespēju mācīties arī pašai. Līdzīgs skatījums Ievai ir par to, kā mūsdienās vislabāk popularizēt un saglabāt līvu tradīcijas un kultūru. Viņasprāt, nozīmīgākā loma šajā lietā ir jauniešiem. “Visu laiku dzīvot attīstībā un nepalikt pagātnē,” tāds ir Ievas skatījums par Līvu savienības darbību nākotnē. “Jābūt atvērtiem jaunajam, jo ir jāsaprot, ka, lai piesaistītu jaunus cilvēkus, ir jādomā par jaunām aktivitātēm un nepietiek ar pāris svētkiem gadā. Vajag ļoti daudz darīt. Jaunajiem, kas nāk un grib darboties, ir jāuzklausa vecie cilvēki un vadītāji. Ir jāspēj būt vienotiem, jo tas paver ļoti plašas iespējas,” uzskata Ieva, atzīstot, ka šobrīd starp savienības biedriem attiecībā uz organizācijas nākotnes attīstības modeļiem nav vienprātības. “Man ir prieks par visiem tiem jaunajiem Līvu savienības biedriem, kas domā un dara. Ir jāspēj tikai iesaistīties šajās aktivitātēs un jādomā, ko vēl var darīt,” saka Ieva.
Viņai ir arī savs viedoklis par to, kā līvu kultūras mantojums būtu jāatklāj mūsdienu Latvijas sabiedrībai un jānes pasaulē: “Ir svarīgi līvu kultūru padarīt mūsdienīgu.” Lai gan kā folkloristei un tradicionālās kultūras piekritējai Ievai nepatīk pārāk radoša pieeja folkloras pārveidošanai, viņa saprot – lai uzrunātu plašāku sabiedrību, bez tā nevar. Kā labu piemēru Ieva min fotogrāfa Jāņa Medņa un mūziķa Raimonda Tigula 2006. gadā izdoto foto un mūzikas albumu “Zaļš, balts, zils”. “Arī jaunie mākslinieki gleznojot vai fotografējot nes līvu vārdu caur to, ka viņus pazīst. Man savukārt ir mans darbs ar bērniem. Caur to varu šīs idejas nest pasaulē. Domāju, ka tas ir ļoti svarīgi,” saka Ieva.
(Neatkarīgā, 2008. gada 5. aprīlī)