Laika posmā starp diviem pasaules kariem lībiešu literatūras attīstībai traucēja dažādi faktori. Galvenie no tiem bija baznīcās un skolās lietotā latviešu valoda, lībiešu valodā rakstītu publikāciju trūkums un neizveidota lībiešu rakstu valoda.
Pēc 1863. gadā Londonā iznākušajiem Mateja evaņģēlija tulkojumiem līdz pat 1921. gadam lībiski bija iznākusi tikai viena grāmata – 1880. gadā Pēterburgā izdotais Mateja evaņģēlija tulkojums. Šī grāmata ir uzskatāma par pirmo mēģinājumu izveidot vienotu lībiešu literāro valodu, un tajā lietotās rakstības pamatā bija gotu raksts. Šī bija arī pirmā lībiešiem domātā grāmata un pirmā grāmata, kas patiešām sasniedza pašus lībiešus. Tomēr ar to bija par maz.
1920. gadā ekspedīcijā pie Kurzemes lībiešiem ieradās toreizējais Tartu Universitātes Baltijas jūras somu valodu profesors Lauri Ketunens (1885.-1963.) un viņa toreizējais students Oskars Loritss (1900.-1961.). Viņu ekspedīcijas uzdevums bija savākt materiālus par lībiešiem un viņu valodu, turklāt, dodoties uz Kurzemi, zinātnieki bija noraizējušies par to, vai vispār atradīs tur kādu lībieti. Tomēr viņu bažas izrādījās veltas.
Braucienu viņi sāka no Lūžņām lībiešu krasta rietumos un devās cauri visam lībiešu krastam. Mazirbē abi zinātnieki satika lībiešu dzejnieku, ķesteri Kārli Stalti (1870.-1947.). Viņš bija tas, kurš iedvesmoja zinātniekus papildus zinātniskajam darbam pievērsties arī lībiešu valodas un kultūras attīstīšanai. Stalte norādīja uz to, ka viena no lielākajām grūtībām lībiešu valodas attīstībai ir publikāciju trūkums lībiešu valodā, tāpēc šis bija viens no pirmajiem darbiem, pie kura pēc atgriešanās Igaunijā ķērās abi zinātnieki.
Lībiešu lasāmgrāmatas
Jau 1921. gadā Tartu iznāca pirmā lībiešu lasāmgrāmata (Esimene liivi lugemik/Ežmi līvõd lugdõbrōntõz. Akadeemilise Emakeele Seltsi toimetused I. Tartu ), kuras galvenais sastādītājs bija Oskars Loritss. Lai varētu to izdot, Oskaram Loritsam bija jāizveido arī jauna lībiešu rakstu valoda. Tādējādi šī grāmata lika pamatu gan mūsdienu lībiešu rakstu valodai, gan aizsāka lībiešu laicīgās literatūras publicēšanas tradīcijas. Lasāmgrāmatas vienlaikus kalpoja gan kā lasāmviela lībiešu valodā, gan savā ziņā pildīja arī laikraksta vai gadagrāmatas funkcijas. Tādēļ to izdošana ar Oskara Loritsa un Lauri Ketunena atbalstu turpinājās līdz pat 1926. gadam. Kopumā līdz 1926. gadam tika izdotas piecas grāmatas.
Visās piecās no 1921. līdz 1926. gadam iznākušajās lasāmgrāmatās publicētie teksti balansē uz folkloras un literatūras robežas. Šeit vienlaikus sastopamas teikas, nostāsti, stāsti, dzejoļi un tautasdziesmas. Īpaši folkloras materiālu publikāciju atgādina pirmā lasāmgrāmata – tajā nav norādīti pat autoru vārdi, vien iniciāļi un iekavās autoru vecums. Tomēr tas netraucē atpazīt starp autoriem Augustu Skadiņu (A.S.), Jāni Belti (J.B.), Uļi Kīnkamegu (U.K.) un arī Oskaru Loritsu (O.L.), kurš ievada vietā publicējis nacionāli pacilājošu dzejoli lībiešu valodā. Šķiet, šo grāmatu uzdevums ir bijis ne tikai piedāvāt lībiešiem lasāmvielu savā valodā, bet arī rosināt viņus kopt savu kultūru un lepoties ar to.
Protams, laika gaitā pieauga gan lasāmgrāmatu drukas, gan tajās publicēto tekstu kvalitāte. Pirmās lasāmgrāmatas teksti iegūti, galvenokārt publicējot ekspedīcijas laikā lībiešu krastā pierakstītos stāstus, bet katra nākamā grāmata kļūst arvien pārdomātāka un arvien vairāk līdzinās literāram izdevumam. Tādējādi šīs grāmatas kļūst par izmēģinājumu poligonu topošajiem lībiešu literātiem. Piemēram, visražīgākais lībiešu dzejnieks Kārlis Stalte, kurš sācis rakstīt dzejoļus jau 1919. gadā, pirmo dzejoli publicējis tikai otrajā, 1922. gadā iznākušajā, lasāmgrāmatā.
Proza pret alkoholu
Liela daļa no lībiešu lasāmgrāmatās ievietoto tekstu autoriem pēc šīm publikācijām arvien vairāk un vairāk pievērsušies rakstniecībai. Apetīte, kā zināms, aug ēdot. Tā, piemēram, jau pirmajā lasāmgrāmatā atrodamais Augusts Skadiņš 1923. gadā pats sastādījis trešo lībiešu lasāmgrāmatu.
Tiesa, vārds „sastādījis” šeit ir tikai formalitāte. Īstenībā viņš pats visu šo lasāmgrāmatu arī ir sarakstījis. Turklāt tās iznākšanu atbalstīja Igaunijas pretalkohola biedrība (Eesti karskusliit), kas noteicis arī grāmatas satura tematiku – cīņu ar alkoholu. Lai gan tematiski vienveidīgie teksti ir grūti lasāmi, sarakstītās prozas literārā kvalitāte nebūt nav tik peļama. Faktiski tieši Augusts Skadiņš būtu uzskatāms par vienu no ražīgākajiem lībiešu prozaiķiem. Un prozaiķu lībiešu literatūrā ir bijis maz.
Augusts Skadiņš ir dzimis 1902. gadā Košragā. Viņš izglītojies Tartu skolotāju seminārā un Tautas augstskolas Liepājas nodaļā. Bijis avīzes „Jaunākās Ziņas” līdzstrādnieks un dzelzceļa strādnieks Mazirbē un Rīgā. Iespējams, tieši pieredze darbā uz dzelzceļa ļāvusi viņam sarakstīt vienu no dramatiskākajiem stāstiem lībiešu literatūrā „Gandrīz nāves nagos”, kurā stāstīts par vilciena katastrofas novēršanu. Lai gan stāsta nobeigums ir tradicionāli laimīgs, tas ir pilns dinamikas un mūsdienīguma, kas lībiešu literatūrā kopumā ir retums.
Skadiņš iegājis lībiešu literatūras vēsturē ne tikai ar cīņu pret alkoholu, bet arī ar lugu „Vecais Rānda”. Pagaidām šī ir vienīgā lībiešu valodā sarakstītā oriģinālluga.
Pirmais dzejas krājums lībiešu valodā
1924. gadā Tallinā iznāca pirmais un līdz šim vienīgais atsevišķa dzejnieka dzejas krājums lībiešu valodā – austrumlībieša Kārļa Staltes „Līvõ lōlõd”. Šajā 24 lappuses garajā grāmatiņā iekļauti 28 dzejoļi. Austrumlībieši vispār ir bijuši daudz čaklāki rakstītāji par rietumlībiešiem. Tas izskaidrojams ar to, ka, beidzoties Pirmajam pasaules karam, rietumlībiešu apdzīvotie ciemi bija daudz vairāk nopostīti nekā viņu austrumu kaimiņiem. Tādēļ arī rietumlībieši vairāk uzmanības veltīja saimniecisko grūtību risināšanai, nevis lībiešu literatūras veicināšanai.
Grāmatas autors – Kārlis Stalte – uzskatāms par visražīgāko lībiešu dzejnieku. Savam laikam viņš bija ļoti izglītots lībietis. Stalte ir beidzis Rīgas guberņas ģimnāziju, strādājis par ierēdni Rīgā un Liepājā, skolotāju Dundagā un Mazirbē, bijis arī ķesteris un ērģelnieks. Stalte ir bijis aktīvs lībiešu kultūras un sabiedriskais darbinieks, tulkojis lībiešu valodā Jauno derību, kā arī no 1933. līdz 1939. gadam bijis lībiešu valodā iznākušā mēnešraksta „Līvli” redaktors. Labā vācu valodas prasme ļāva viņam būt par noderīgu palīgu arī 1938. gadā iznākušās Lauri Ketunena lībiešu-vācu vārdnīcas sastādīšanā un rediģēšanā.
Kārļa Staltes dzejas forma ir ļoti daudzšķautņaina. Viņš ir sācis ar vienkāršiem pantiņiem, bet starp vēlākā laika dzejoļiem atrodami pat soneti. Staltes dzejoļu klāsts ir ļoti plašs. Lai gan ne visi tekstuālie eksperimenti ir bijuši veiksmīgi, kopumā Stalte uzskatāms par visnotaļ kvalitatīvu un sava laika garam atbilstošu dzejnieku. Turklāt viņa rakstītā dzeja bija ļoti populāra lībiešu vidē.
Dzejoļi dziesmās
Lielākā daļa no krājumā „Līvõ lōlõd” publicētajiem dzejoļiem (16 no 28) ir dziesmu teksti. Publicēta gan lībiešu himna, gan daudzu citu lībiešiem labi pazīstamu dziesmu vārdi.
Dzeja un dziesma lībiešu literatūrā ir cieši savijušās. Lībieši ir neliela tauta, tāpēc kultūras attīstība vienmēr ir norisinājusies kompleksi. Runājot par lībiešu dzejniekiem, samērā bieži lietojami vārdu savienojumi „dzejnieks un mākslinieks”, „dzejnieks un publicists”, „dzejnieks un sabiedriskais darbinieks”. Savukārt dziesma, vismaz 20. gadsimta laikā, ne reizi vien ir vienojusi lībiešus. Tā 20. gadsimta 70. gados Rīgā un Ventspilī izveidotie lībiešu kori kalpoja par sava veida kultūras centriem un lībiešu tikšanās vietām. Bet pirmais lībiešu koris Kārļa Staltes meitas Margaretes Staltes vadībā izveidojās jau 1922. gadā – gadu pirms Līvu savienības dibināšanas.
Protams, šim korim bija nepieciešams lībisks repertuārs. Tādēļ daudzas pazīstamas citu tautu, tostarp igauņu, somu un latviešu, dziesmas tika lībiskotas. Šo darbu galvenokārt veica Kārlis Stalte, turklāt, nevis vienkārši atdzejojot tekstus, bet uzrakstot saturiski jaunus. Jāpiezīmē, ka viņš nebija vienīgais, kura sarakstītā dzeja tika dziedāta pazīstamās meldijās. Līdzīgi notika arī ar Pētera Damberga (1909.-1987.), Jāņa Beltes (1893.-1946.), Didriķa Volganska-Valguma (1884.-1968.) un pat Vāldapē (Oskara Loritsa) dzejoļiem.
Dziesmas lībiešu valodā vienmēr ir bijušas pieprasītas. Kā pierādījums šim pieprasījumam ir veselas trīs lībiešu valodā iznākušas dziesmu grāmatas ar notīm: „Līvõkīel lōlõd” 1929. gadā, „Līvõkīel lōlõd II” 1930. gadā un “Līvõd lōlõd” 1989. gadā. Noteikti var apgalvot, ka lielākā daļa krājumos atrodamo dziesmu ir pilnībā folklorizējusies. Turklāt tā, ka tie, kas nodarbojas ar lībiešu folkloras dziedāšanu, bieži nemaz nezina, ka dzied nevis kādu lībiešu tautasdziesmu, bet gan konkrēta lībiešu dzejnieka sacerētu dzejoli. Starp citu – arī paši lībieši ir sacerējuši dziesmas ar lībiešu dzejnieku vārdiem. Šeit pieprasītākie izrādījušies jau pazīstamais Kārlis Stalte, Pēteris Kīnkamegs (1902.-1972.) un Pēteris Dambergs.
Pētera Damberga sastādītā lasāmgrāmata
Lībiešu literātam Pēterim Dambergam veltāma īpaša uzmanība. Viņš ir dzimis Sīkragā 1909. gadā, beidzis Jelgavas skolotāju institūtu, strādājis par skolotāju. Papildus Dambergs ir bijis dzejnieks, atdzejotājs, tulkotājs, valodnieks, lībiešu rakstu valodas kopējs, teicējs, grāmatu un vārdnīcas sastādītājs, piedalījies laikraksta „Līvli” rediģēšanā (1931.-1933.) un bijis aktīvs ansambļa „Līvlist” dalībnieks. Un šis uzskaitījums nemaz nav pilnīgs. Dambergs un viņa devums lībiešu kultūrai, tostarp rakstniecībai, ir nenovērtējams.
Viņš bija viens no tiem jaunajiem cilvēkiem, kuri lībiešu atmodas laikā (1920.-1940.) ar radu tautu atbalstu tika gatavoti kā topošie lībiskās inteliģences pārstāvji. Sava veida lībiešu kultūras specvienības loceklis. Tomēr, atšķirībā no daudziem citiem, pēc izglītības iegūšanas Jelgavas skolotāju institūtā viņš atgriezās lībiešu krastā. Turklāt turpināja nodarboties ar lībiešu valodas un kultūras kopšanu līdz pat savai nāvei 1987. gadā.
1935. gadā Helsinkos iznāca Pētera Damberga sastādītā „Dzimtās valodas lasāmgrāmata skolai un mājai”. Tā pamatoti tiek uzskatīta par labāko izdevumu lībiešu valodā. Lasāmgrāmata ir literāri augstvērtīgs darbs, kurā, atšķirībā no iepriekšējām lībiešu valodā iznākušajām grāmatām, nav tik uzsvērta nacionālā patosa, toties tā piedāvā lasītājam lībiešu kultūru daudz bagātīgākā klāstā un stilistiski izsmalcinātākā formā. Turklāt uzteicams ir arī tās noformējums. Šī grāmata patiešām izveidoja jaunus standartus lībiešu literatūras publicēšanā.
Lasāmgrāmatā atrodamas lībiešu mīklas, sakāmvārdi, pasakas, nostāsti, tautasdziesmas, tulkojumi no citām valodām (galvenokārt somu un latviešu), kā arī lībiešu autoru darbi, kas, pateicoties Pētera Damberga veiksmīgajai apdarei un sakārtojumam, piedāvā aizraujošu un viengabalainu lasāmvielu gan maziem, gan lieliem cilvēkiem.
Viens no lībiešu autoriem ir arī pats Pēteris Dambergs, kura vārds, atšķirībā no citiem autoriem, gan nav atrodams satura rādītājā. Tajā redzami vien iniciāļi – P. D. Tomēr šis kautrīgais P. D. ir sarakstījis lieliskus stāstus – atmiņu fragmentus, kuri uzskatāmi par labākajiem lībiešu prozas paraugiem. Papildus stāstiem, Pēteris Dambergs rakstījis arī dzeju, turklāt no citiem lībiešu dzejniekiem viņu atšķir smalks lībiešu valodas lietojums un samērā sarežģīta dzejoļu forma.
Svarīgs ir arī Damberga devums lībiešu rakstu valodas kopšanā. Viņš aktīvi strādājis pie lībiešu rakstu valodas izveides un bijis neaizstājams palīgs daudziem lībiešu valodas pētniekiem. Pēdējos desmit savas dzīves gadus Dambergs strādāja pie plašas lībiešu valodas vārdnīcas sastādīšanas. Tomēr pirmo reizi šai nozarei viņš pievērsās vēl studiju laikā.
Mēnešraksts „Līvli”
1931. gadā Jelgavā sāka iznākt pirmais laikraksts (mēnešraksts) lībiešu valodā „Līvli”. Laikraksta oficiālais redaktors bija Andrejs Štālers, taču tā veidošanā līdz pat 1933. gadam aktīvi piedalījās Jelgavas skolotāju institūta students Pēteris Dambergs kopā ar lībiešu studentēm Hildu Grīvu un Alisi Gūtmani. Laikraksta izveidošanai bija nepieciešama lībiešu rakstu valodas standartizācija, ar ko Dambergs arī veiksmīgi tika galā. Viņa ieviestie rakstības principi saglabājās līdz pat 1970. gadu sākumam.
1933. gadā „Līvli” redakcija tika pārcelta no Jelgavas uz Mazirbi, kur laikraksts arī turpināja iznākt līdz pat 1939. gadam. Par tā redaktoru kļuva dzejnieks Kārlis Stalte. Viņa vadībā laikraksts kļuva reliģiozāks, tajā parādījās vairāk sprediķu un reliģisku dziesmu publikāciju. Starp citu, šajā laikā Kārlis Stalte nodarbojās arī ar lībiešu reliģiskās literatūras bagātināšanu – 1937. gadā tika izdota viņa tulkotā „Jaunā derība” (Ūž testament,1937. Tulk. Kōrli Stalte. Helsinki. Šajā izdevumā bija publicēti visi evaņģēliji. Pilns Jaunās derības izdevums ar apustuļu vēstulēm un atklāsmes grāmatu iznāca Helsinkos 1942. gadā un nonāca pie lībiešiem tikai 1990. gadu sākumā) un divus gadus vēlāk – Staltes sastādīta garīgo dziesmu grāmata, kurā bija arī dažas viņa paša sarakstītas garīgās dziesmas (Līvlist vaimli loulrāntõz. Helsinki, 1939).
Mēnešraksts „Līvli” pavēra jaunas iespējas lībiešu literatūras attīstībai. Šis bija vienīgais laikraksts lībiešu valodā, tādēļ tā tematika bija ļoti plaša. Šeit varēja atrast gan ziņas par jaunumiem valstī, gan informāciju par cenām dažādos tirgos, gan lībiešu valodā rakstītus dzejoļus un stāstiņus.
Tādējādi lībiešiem parādījās neierobežotas (vismaz teorētiski) publikāciju un, tātad, arī savstarpējo rakstisko komunikāciju iespējas, kas, domājams, padarīja pievēršanos literatūrai vēl populārāku. Apstāklis, ka laikraksta lasītāji (tā tirāža bija 400-500 eksemplāru) redzēja laikrakstā publicētus savu kaimiņu vai radu sarakstītos darbus, rosināja uz rakstīšanu arī viņus. Tā rezultātā ne viens vien lībietis vai lībiete ķērās pie spalvas un, lai gan viņu sarakstītais bieži vien palika vien pirmo literāro mēģinājumu līmenī, lībiešu literatūras klāsts tika pastāvīgi papildināts.
Lai gan lībiešu literārā valoda kopumā bija jauna, laikraksts „Līvli” kā viens no šīs valodas nostiprināšanas pamatakmeņiem, ievēroja samērā stingru valodas politiku. Tas attiecināms arī uz zināmu neiecietību pret rietumlībiešu dialektā sarakstītajiem tekstiem, jo „otrās atmodas” (1920.-1940.) laikā izveidojusies lībiešu kultūra pamatā bija austrumlībiska. Tādējādi laikrakstā publicētie rietumlībiešu autoru darbi parasti tika pārcelti „oficiālajā” valodā, kas reizēm radīja arī grūtības, piemēram, atskaņu zudumu dzejoļos. Tomēr rietumlībiešu vidū atrodama ne viena vien kolorīta un lībiešu literatūrai nozīmīga persona.
Rietumu karalis
Viens no pazīstamākajiem 20. gadsimtā dzīvojušajiem rietumlībiešiem bija dzejnieks Uldriķis Kāpbergs (1869.-1932.) no Miķeļtorņa, plašākai sabiedrībai pazīstams arī kā „Lībiešu ķēniņš”. Kāpbergs, protams, nekāds ķēniņš nav bijis. Šo iesauku viņš ieguvis savu īpatnējo radikālo uzskatu dēļ.
Jau 1920. gadā viņš atteicies ļaut savam dēlam doties Latvijas armijā, par ko viņš tika ielikts cietumā. Viņš atteicās arī maksāt nodokļus Latvijas valstij un izņemt Latvijas pasi, uzskatīdams, ka viņam kā lībietim Latvijas valstij nav jāpakļaujas. Konfliktos ar Latvijas varas iestādēm viņš nonāca vai ik gadu. Pēdējais šāds konflikts notika 1931. gada nogalē, kad Kāpbergs atteicās dot savu dēlu Andreju Latvijas armijā un ar nūju uzbruka atbraukušajiem policistiem. Par to viņš 1932. gada 2. maijā tika arestēts un tā paša gada 1. jūnijā mira Ventspils cietumā no sirdstriekas.
Lai gan Kāpbergs tika uzskatīts par vājprātīgu un pāris reizes šī iemesla dēļ arī apmeklējis garīgās labošanas iestādes (piem., 1922. gadā, kad viņš sarakstījis dzejoli „Uļi Kīnkamega dziesma no trakonama Vāldapē jaunskungam”), viņš drīzāk uzskatāms par īpatnu, ļoti stūrgalvīgu un paštaisnu cilvēku. Viņa dzejoļos saklausāms tieši tāds pats imperatīvs tonis, kādā viņš sarunājās ar Latvijas valsts ierēdņiem.
Uldriķis Kāpbergs dāvājis lībiešu literatūrai ne tikai pats savu dzeju un rakstus, bet arī dēlu Pēteri Kīnkamegu (1902.- 1972.), kurš arī ir daudzu interesantu dzejoļu autors. Viņš ir arī viens no nedaudzajiem lībiešu dzejniekiem, kura dzejas lasījumi autora izpildījumā ir iemūžināti skaņu lentē.
Pašiem savs mākslinieks
Ne mazāk kolorīts, tiesa gan citādā ziņā, ir arī Lūžņās dzīvojušais dzejnieks, prozaiķis un mākslinieks Jānis Belte (1893.- 1946.) ar literāro pseidonīmu Valkts (zibens). Viņš uzskatāms arī par pirmo zināmo lībiešu mākslinieku. Glezniecību Belte apguva pašmācības ceļā, 1. pasaules kara laikā atrodoties lazaretē Kaukāzā. Viņa pirmā glezna tapa, kopējot žurnālā „Ogoņok” publicētu attēlu.
Gleznotāja amats viņam iepaticies, tādēļ, jau nonākot Pēterhofas hospitāli, viņš pievērsies zaldātu un oficieru portretēšanai. Piekrišana bijusi tik liela, ka uz viņu sākušas krist aizdomas par spiegošanu. Uz šo aizdomu pamata viņš pat tika arestēts un nosūtīts uz Pēterburgu, taču viss beidzies laimīgi.
Jānis Belte ir bijis izdarīgs un saviesīgs cilvēks. Trīsdesmitajos gados viņam Ventspilī piederējis krodziņš. To viņš nosaucis par „Vanemuine” un lūžnieki tajā tikuši cienāti bez maksas. Dzīves nogali viņš pavadījis Liepājā, kur 1946. gadā arī miris.
Beltes darbi ir gleznoti naivisma stilā, taču vienlaikus tajos vērojamas smalki izstrādātas detaļas. Līdzīgi raksturojami arī Beltes literārie darbi, kuros naivais un tautiskais mijas ar arēji nenozīmīgām, taču svarīgām detaļām.
Igaunijas literatūras muzeja arhīvā esošajos Oskara Loritsa savāktajos materiālos atrodami arī Beltes filigrānie tušas zīmējumi. Tajos viņš pēc Loritsa lūguma attēlojis dažādus sadzīves priekšmetus un norādījis to nosaukumus lībiešu valodā.