2013. gadā aprit 75 gadi, kopš likts pamatakmens Lībiešu tautas namam Mazirbē. Atceroties šo notikumu, pārpublicējam žurnāla “Latvijas Arhitektūra” galvenā redaktora Jāņa Lejnieka viedokli, kas publicēts žurnāla 102. burtnīcā.

Spodrības diena Lībiešu tautas namā, 2016. Attēls: Baiba Šuvcāne.

„Pūt, vējiņi” ir Latvijā pazīstamākā lībiešu tautasdziesma, un par Lībiešu krastu latvieši sauc teritoriju Ziemeļkurzemē, no Ovīšiem Baltijas jūras piekrastē līdz Ģipkai Rīgas jūras līča pusē, kas ietver kādreiz lībiešu apdzīvotos zvejniekciemus. Kādreiz Kurzemē rietumlībieši dēvēja sevi par rāndalizt (jūrmalnieki), bet austrumlībieši Vidzemē – par kalāmīed (zvejnieki). Lībiešu valoda rāndakēļ (jūrmalnieku valoda) iedalījās rietumu un austrumu izloksnē. Pagājušā gadsimta sākumā lībiski runāja pāris tūkstoši cilvēku, un pēc Pirmā pasaules kara līvu sabiedriskā dzīve aktivizējās, parādījās ideja par lībiešu nama celtniecību Mazirbē.

Labs jautājums – vai mūsdienās Mazirbē būtu iespējama tāda jaunbūve kā balts mūra būvķermenis ar augstu parapetu, kas slēpj lēzenu jumtu? Nedomāju vis, jo aktuālā Dundagas novada Kolkas pagasta teritoriālplānojuma teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi ir stingri:

„Būvējot jaunu ēku, rekonstruējot, renovējot vai restaurējot esošās, ir jāievēro Kolkas pagasta teritorijai raksturīgās ēku un būvju pazīmes.”

Līvu nams starp tradicionālajiem zvejniekciema koka namiem ar divslīpju jumtu joprojām ir izņēmums.

Jaunā un vecā pretnostatījuma problēma nav jauna. Zīmīgi, ka

„1938.g. februārī būvniecības departamentā ierodas profesors Lauri Ketunens no Somijas ar Līvu savienības pārstāvi (?), lai noskaidrotu, vai nebūs iebildumu, ja projekts tiks risināts somu modernās arhitektūras stilā. Ne Būvniecības departamentam, ne Sabiedriski kulturālajam departamentam nav iebildumu pret paredzamo būvi”. [1]

Unikālais somu un latviešu arhitektu sadarbības rezultāts ir izdevies, ne velti starptautiskās docomomo organizācijas Latvijas nodaļa ir iekļāvusi šo meistardarbu funkcionālisma stila paraugu reģistrā. 1939. gada augustā svinīgi atklātais Lībiešu tautas nams Mazirbē tiek uzlūkots arī par simbolu lībiešu un viņu valodas radinieku igauņu, somu un ungāru sadarbībai.

Nama vēsture aizsākās 1927. gada decembrī Somijā un Igaunijā, kad Somiskuma savienība un Tartu Akadēmiskais radu tautu klubs no Latvijas saņēma Līvu savienības vēstuli ar lūgumu palīdzēt tā celšanā. 1930. gadā igauņu arhitekts Frīdrihs Vendahs (Friedrich Vendach) izstrādāja projektu, kurā paredzēja telpas pasākumiem, muzejam, zvejnieku kooperatīvam un viesu istabas. Tomēr projektu uzskatīja par dārgu, un no tā atteicās. 1932. gadā Helsinkos tautas nama lietā iesaistījās Somugru kultūras komiteja, lai noskaidrotu, vai Latvijā ir iespējams nodibināt īpašu tautas nama fondu, un paskaidrotu lībiešiem, ka palīdzība būvniecībā tiks sniegta tikai tad, ja nams būs pieejams visiem lībiešiem un tas nebūs kādas grupas pārvaldījumā. 1934. gadā par Lībiešu tautas namu valstiskā līmenī ieinteresējās arī Ungārija. Tolaik Līvu savienība bija saņēmusi vietējo latviešu biedrību priekšlikumu būvēt namu kopīgi, bet tam nepiekrita, uzskatot, ka latviešiem nama pārvaldē būs pārākums un nama nosaukumā vairs nebūšot vārda “lībieši”. Arī Somijas un Igaunijas radu tautu organizācijas paziņoja Līvu savienībai, ka ēka būvējama tikai kā lībiešu muzeja, bibliotēkas un saieta nams.[2]

1937. gadā Igaunijas valdība paziņoja par nodomu piešķirt 10 000 kronu, ja arī Somijas valdība dotu proporcionāli atbilstošu summu. Pēc Somiskuma savienības ierosinājuma nama projektu pasūtīja somu arhitektam Erki Hutunenam (Erkki Huttunen, 1901–1956). Viņš martā parakstīja funkcionālisma stilā izpildīto skici, kuru Līvu savienība pa pastu saņēma maijā, bet tā vēl bija jāpārvērš par projektu, jo arhitekts precīzi nezināja Latvijas būvnormatīvu prasības. Nav ziņu, vai Hutunens apmeklēja būvvietu – lai gan lībiešu tautas nams ir vienīgais ārzemēs realizētais arhitekta projekts, viņa biogrāfijā Latvija nav minēta. Lai izvairītos no iedomātiem vai reāliem šķēršļiem nama celtniecībā, nama celtniecības komiteja nolēma, ka oficiālajam arhitektam ir jābūt latvietim – un tas ir Visvaldis Paegle (1906–1988).”[3] Jāteic, ka 1932. gadā viņš jau bija izstrādājis nama projektu – vienstāva ēku neoeklektiskās formās, bet to Līvu savienība noraidīja.

Igauņu organizācija Fenno-Ugria 1938. gada vasarā ziņoja, ka: „Latvijā Lībiešu tautas nama /../ celšana izmaksās līdz 80 000 latu. /../ Namā ir sapulču zāle apmēram 200 cilvēkiem, skatuve ar blakustelpām, divas istabas Lībiešu muzejam, divas istabas sapulcēm un ciemiņiem, nama pārvaldnieka dzīvojamā istaba ar virtuvi, vestibils, garderobe u.c. Māja tiks celta no ķieģeļiem, ar skārda jumtu.”[4] Būvniecības departaments V. Paegles parakstīto projektu apstiprināja 1938. gada augustā un oktobrī tika iemūrēts pamatakmens. Latviešu arhitekts, vadoties pēc būvnormatīvu prasībām, ēku bija papildinājis ar ugunsdrošām kāpnēm un tualeti skatuves daļā, kā arī īsteni funkcionālā manierē pārveidojis ieejas vestibila plānojumu, pavēršot vējtveri pret garderobi.

Kopējās ziedojumu summas sadalījās šādi: no Somijas – 38 500 latu, no Latvijas – 15 000, no Igaunijas – 14 700, no lībiešiem – 13 000, kā arī neliela summa no Ungārijas. Namu atklāja 1939. gada 6. augustā. Kuriozi, bet pēc svētkiem Igaunijā un Somijā izraisījās diskusijas, vai ir pieņemama dzērienu pārdošana bufetē. Igauņi izteica rūpes, ka Latvijas paradums biedrību namos lietot alkoholu varētu kaitēt jaunajam namam, kā  bijis vērojams jau atklāšanas svētkos.[5]

Pirmajā padomju okupācijas gadā Līvu savienībai nams bija jānodod jaunajai varai, bet vācu okupācijas laikā to atkal pārvaldīja savienība. Pēc kara zvejnieku arteļi un kolhozi ēku lietoja zaļumballēm un amatieru teātra izrādēm, bet 1987. gadā darba telpas tajā iekārtoja Slīteres rezervāta administrācija.

Līdz ar Latvijas Republikas atjaunošanu tika noteikts lībiešu juridiskais statuss: 1991. gada 19. marta likumā „Par Latvijas nacionālo un etnisko grupu brīvu attīstību un tiesībām uz kultūras autonomiju” tā ir definētā kā „sena Latvijas pamattautība”. 1991. gadā izveidoja Valsts īpaši aizsargājamo lībiešu kultūrvēsturisko teritoriju Līvõd rānda (Lībiešu krasts) ar savu direkciju, kas saņēma valsts budžeta dotāciju lībiešu kultūras mantojuma saglabāšanai un attīstīšanai. 2000. gadā Saeima pieņēma likumu „Par nekustamā īpašuma tiesību atjaunošanu Līvu savienībai – Līvōd Īt” un Lībiešu tautas nams tika atdots tai.[6] Ministru kabineta 1999. gada 14. decembra sēdē tika akceptēta valsts ilgtermiņa mērķprogramma ,,Lībieši Latvijā”, kura ietvēra arī

„pesimistisko prognozi: saglabājas pašreizējais nenoteiktais stāvoklis, kas slēpj sevī konfliktus un to paplašināšanās iespējas. (..) Būtiski samazināsies Latvijas starptautiskais prestižs somugru pasaulē.”[7]

Internetā var atrast dažādos instrumentus, ar kuriem savulaik tika finansētas lībiešu programmas, arī tautas nams. Sākums bija daudzsološs: Godmaņa pirmā valdība uzdeva Zivsaimniecības ministrijai nodrošināt ikgadējos nozvejas limitus un Meža ministrijai – lietkoksnes limitus kultūrvēsturisko objektu restaurācijai, tika izstrādāta Līvõd rānda teritorijas attīstības ģenerālshēma (arh. Jānis Lejnieks, Ivars Millers, Žanis Krauklis). Tās autori jau 90. gadu sākumā piedāvāja te ne tikai atjaunot saimniecisko darbību, bet kā vienu no pasākumiem, kas piešķirtu teritorijai savdabīgu kolorītu, – atveidot un lietot lībiešu valodā vietu nosaukumus. Diemžēl neviena pašvaldība šo iespēju joprojām nav izmantojusi, lai gan tā ir nostiprināta 1999. gada 9. decembrī pieņemtajā Valsts valodas likumā.

Kopš 90. gadu sākuma līvu jautājuma risināšanas birokrātiskajā ķēdē mijkārtojās valsts institūcijas un sabiedriskās organizācijas – Vides aizsardzības komitejai sekoja Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāts, Līvõ Kultūr sidām (Lībiešu kultūras centrs), Starptautiskā lībiešu draugu biedrība, “Lībiešu valodas portfelis” un specializēta arhīva un bibliotēkas iecere, Bērnu un ģimenes lietu ministrija, „Lībiešu klase”, MK akceptētā valsts ilgtermiņa mērķprogramma „Lībieši Latvijā”, Latvijas Kultūras kanons, populārais LR-1 radioraidījums „Izstaigāju līvu zemi” un Tieslietu ministrijas Sabiedrības integrācijas lietu departaments, līdz 2011. gada nogalē lietas pārņēma Kultūras ministrija. Pēdējos gados krīzes rezultātā valsts atbalsts gan ir būtiski sarucis, bet lībiešu sabiedrisko organizāciju skaits – pieaudzis. Vecākā no tām ir Līvu savienība, dibināta1923. gadā, vēl darbojas Lībiešu kultūras centrs, dibināts 1994. gadā, Lībiešu draugu biedrība – 1998. gadā, un Līvu fonds – 2009. gadā.

Iedzīvotāju, ne tikai lībiešu, skaits sarūk: Mazirbē ir 109, Pitragā – 38, Saunagā – 19, Košragā – 11 un Sīkragā – 9, un pat kopā tas nesasniedz Līvu nama zāles ietilpību. Visā Kolkas pagastā savu dzīvesvietu ir deklarējuši 1004 iedzīvotāji, no tiem 26 kā lībieši. „Skaistā nama nožēlojamā dzīve” – šāds virsraksts varētu būt tendenciozs, bet tas nav tālu no patiesības.

Zīmīga ir somu mācītāja Helles Kalervo Ervie (Erviö) darbība 30. gados, kad viņš somu Modinātājbiedrības uzdevumā vadīja dievkalpojumus lībiešu valodā un publicēja rakstus mēnešrakstā Līvli (to gan cenzūra pirms iespiešanas pieprasīja tulkot latviski). Igaunijā un Somijā izplatījās viedoklis, ka Latvija ir ieinteresēta lībiešu asimilēšanā. Somijas vēstnieks 1936. gadā rakstīja, ka Latvijas Ārlietu ministrija somu mācītāja darba atļaujas atteikumu pamatojusi ar “aizvainojošo propagandu lībiešu lietā, kas pēdējā laikā izvērsta Somijā un Igaunijā”, konstatējot, ka tas “ir jauns piemērs fanātiskajam nacionālismam, kas valda šajā zemē, un par tā upuri kļuvuši arī lībieši”. Ervie uzteica darbu, kuram neredzēja jēgu un nejuta morālu gandarījumu. Pēdējā braucienā viņš „skaidrāk nekā jebkad agrāk redzējis to nāves ceļu, pa kuru iet lībiešu tauta” – Ziemassvētku dāvanu izdalīšanas sarīkojumos tikai retais bērns vairs runājis lībiski (izņēmums bijusi Lielirbe un Sīkrags).[8]

Ko darīt šodien, kad Lībiešu nams un senkapi ir vienīgie no nedaudzajiem kultūras pieminekļiem, kas šajā pusē atgādina par kādreiz ietekmīgās tautas eksistenci. Kāda varētu būt nama loma nākotnē – Līvu Slavas zāle, memoriāls vai mauzolejs ar 19. un 20. gadsimta sabiedrisko darbinieku fotogrāfijām?

Patlaban ēka ir dekorēta ar informācijas stendiem un kalpo lībiešu sezonas atklāšanai pavasarī un slēgšanai rudenī. Pa vidu gan ir Lībiešu svētki augusta pirmajā sestdienā – kā vērtē Valts Ernštreits – „kapu un zvejnieku svētku hibrīds”.[9]

Lībiešu nama nākotnei hamletisks ir jautājums – apkurināt vai neapkurināt ziemā? Būvinženiera slēdziens ir skaidrs – ja gribam to saglabāt, sporādiska lietošana ziemā jāaizmirst un VIPu vizītes organizējamas siltajā gadalaikā. Šovasar ziemeļu kaimiņu nezūdošo interesi parādīja Igaunijas prezidenta vizīte. Izskatās, ka Ulmaņa laikos ārzemju smalko radu tautu nosacīti dāvinātajai servīzei būs vien jāpaliek bufetē, jo vasarā Lībiešu nama kafejnīcā ciemiņiem un tūristiem ir jāapmierinās ar prastākiem traukiem. Kāpēc? Virtuvē trūkstot otras izlietnes, lai pārtikas un veterinārās kontroles dienests atļautu lietot mazgājamos šķīvjus un glāzes, tāpēc atliek vienreiz lietojamie plastmasas galda piederumi. Retorisks jautājums – varbūt saimnieki kādreiz paveiks arī kaut ko praktisku, ne tikai ideoloģisku, lai nama viesi pilnā mērā izbaudītu Latvijā reti sastopamo tīro 30. gadu funkcionālisma stilu?

Nākotnes scenāriji ir dažādi. Viens varētu būt nosacīta komercializācija – nostiprinot lībiešu zīmolu no īpaši žāvētājām butēm līdz spējai „pārdot” visu, kas vēl ir atlicis. Uz jautājumu – vai lībieši varētu būt Latvijas Nokia, Ernštreits atbild noliedzoši, jo

„Nokia ir nākotnes tehnoloģija, bet lībieši ir pagātnes tehnoloģija. Lībieši varētu būt Latvijas Nokia tūrisma industrijas kontekstā. Lielā mērā viņi jau ir. Dundagā pēta muzeju fondus. Lai piesaistītu tūristus, demonstrējot lībiešu kādreizējās amata prasmes.”[10]

Veiksmīga biznesa stāsts ir suitu aktivitātes Alsungas novadā, popularizējot suitu izcelsmes Latvijas pilsoņus – līdz pat iekļūšanai prestižajā UNESCO nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Amizants pasākums Rīgā bija pagājušā gada Jāņu ielīgošana, kur Kalnciema kvartālā programmu kuplināja etnogrāfiskā ansambļa „Suitu sievas” dziedājumi sadarbībā ar elektroniskās mūzikas izpildītāju DJ Monster. Jautājums – vai lībieši arī ir gatavi tik tālu modernizēties, paliek atklāts, jo, kā uzskata Jolanta Treile, „tikai kopiena – paši tradīcijas nesēji – var izlemt, ko no tās nemateriālā kultūras mantojuma bez bažām var izmantot tūrisma industrijā un kas ir paturams kā mantojuma slēptā, sakrālā un citiem nerādāmā daļa”[12].

Tātad ir otrs ceļš – turpināt mazās kopienas noslēgto dzīvi no sezonas līdz sezonai, Lībiešu namu pamazām pārvēršot par memoriālu. Pašreiz lībiešu valodas zinātāju skaits Latvijā varētu būt daži desmiti, kuri valodu apguvuši Tartu Universitātē, valodas kursos vai pašmācības ceļā. Etnoloģe Renāte Blumberga ir skarba: „Lībiešu valoda kā dzimtā valoda ir mirusi, ir notikusi valodas maiņa. (..) Nav vairs lībiešu, kuri tajā spēj tērzēt. (..) Lībieši pieņēma dzīves īstenību, redzot, ka tālāk par smago darbu jūrā var tikt ar latviešu valodu, audzināja savus bērnus par latviešiem.”[13]

Trīsdesmito gadu Latvija bija rezervēta pret tai svešo lībiešu kultūru un laikmetīgās somu arhitektūras piedāvājumu. Šodien tā materiāli atbalstījusi pirmo un atzinusi par vērtīgu arī otro – Lībiešu nams kā kultūras piemineklis atrodas valsts aizsardzībā. Tomēr ēka varētu kalpot daudz intensīvāk, līdzīgi kā tas notiek Rakstnieku namā Ventspilī. Tās nākotne ir īpašnieku rokās. Varbūt jādefinē „biznesa programma” un atkal jāaicina radu tautas palīgā šo mazo Nokia aizmetni restartēt? Jācer, ka ierēdņi būs saprotoši pret eventuālām pārmaiņām, jo valsts var iejaukties tikai ar mērķi – aizsargāt kultūras pieminekli. Jautājums paliek – no kā un kādam mērķim?

[1] Sīlis Edgars. Ar radu tautu gādību un palīdzību. Lībiešu gadagrāmata 1999. Lībiešu krasts, 1999, 39.lpp.

[2] Blumberga Renāte. Liivlaste ärkamisaeg ja hõimuliikumine.. // Liivlased. Ajalugu, keel ja kultuur. /Koost. ja toim. Blumberga Renāte, Mäkeläinen Tapio, Pajusalu Karl. Tallinn: Eesti Keele Sihtasutus, 2011. 184.–186. lpp.

[3] Blumberga Renāte. Ieskats lībiešu tautas nama celtniecības vēsturē. Lībiešu gadagrāmata 1999. Lībiešu krasts, 1999, 52.lpp.

[4] Blumberga Renāte. Liivlaste ärkamisaeg ja hõimuliikumine.. 188. lpp.

[5] Blumberga Renāte. Liivlaste ärkamisaeg ja hõimuliikumine.. 189. lpp.

[6] http://www.livones.net/44atbildes/?raksts=8681

[7] http://www.livones.net/vesture/jaunielaiki/?raksts=8155

[8] Blumberga Renāte. Liivlaste ärkamisaeg ja hõimuliikumine. // Liivlased. Ajalugu, keel ja kultuur. /Koost. ja toim. Blumberga Renāte, Mäkeläinen Tapio, Pajusalu Karl. Tallinn: Eesti Keele Sihtasutus, 2011. – 181., 183.–184.. lk.

[9] Blumberga Gundega. Aprobežosimies ar maksimumu. Kultūras Forums, 2005. g. 5.–12. augusts.

[10] Turpat.

[12] Zveja Ilze. Priekšdarbi konvencijas ratifikācijai. Kultūras Forums, 2005. g. 22.–29. jūlijs.

[13] Ikstena Nora. Izteiksmes īstenība. Diena, 2003. g. 24. janvāris.