Tēlotājmāksla kā reāli pastāvoša lībiešu kultūras dzīves sastāvdaļa līdzās tradicionāli pētītām un koptām nozarēm parādījās pavisam nesen – tikai 1994. gadā, kad, nodibinoties Lībiešu kultūras centram, pirmoreiz tika aizsākta lībiešu izcelsmes mākslinieku apzināšana un sarīkota pirmā stājmākslas izstāde („Līvõd kuņšt”, atklāta 1994. gada 23. jūlijā Mazirbes tautas namā).
Paralēli turpinājusies lībiešu izcelsmes mākslinieku apzināšana. Šajos desmit gados to skaits jau divkāršojies, un starp viņiem ir arī ne viens vien Latvijas mākslā labi pazīstams vārds. Vēl nav sākts apkopot ziņas par māksliniekiem, kas darbojas dažādās lietišķās mākslas nozarēs, un uzmanība būtu jāpievērš arī arhitektiem, fotomāksliniekiem un mākslas zinātniekiem ar lībiešu cilmi. Īstenībā tieši pēdējiem še pavērtos plaša darbības sfēra, jo profesionāli pētījumi par lībiešu mākslu līdz šim nav veikti.
Latvijas zinātnieku uzmanību lībiešu kultūra saistījusi arheoloģijas un etnogrāfijas jomā. Pētījumi snieguši bagātu izziņas materiālu gan par seno lībiešu lietišķo mākslu – apģērbu un amatniecības izstrādājumiem, īpaši spožākajā laikmetā – no 10. līdz 13. gadsimtam, gan par tērpiem, sadzīves priekšmetiem un būvniecības tradīcijām 19. un 20. gadsimtā. Noteicoša loma lībiešu pašapziņas uzturēšanā un kultūras procesu virzībā bijusi somu un igauņu zinātnieku darbībai gan 19. gadsimtā, gan jo īpaši 20. gadsimta 20.-30. gados. Zinātniskās ekspedīcijas, pirmām kārtām orientētas uz lībiešu valodas un folkloras pētījumiem, stimulēja lībiešu inteliģences veidošanos, veicinot tieši ar valodu saistīto jomu – dzejas un grāmatniecības – attīstību, koru darbību. Lībiešu pastāvēšanā tam bijusi neatsverama nozīme.
No radošās izpausmes veidiem sevišķi lielu popularitāti lībiešos iemantojusi dzeja. Savas dvēseles izjūtas paust dzejā iekšēja nepieciešamība mudinājusi ne vienu vien parastu zvejnieku, jau sākot no tiem laikiem, kad rakstīt mācēja tikai retais. Taču, vai tikpat dedzīgi kāds lībietis vēl pirms gadiem simts būtu pūlējies sevi apliecināt mākslā, par to pagaidām vēsture klusē. Turklāt salīdzinoši vēlu – tikai 19. gadsimta otrajā pusē – sāka attīstīties latviešu profesionālā māksla, bet starp lībiešiem pirmais vīrs, kas tautiešus izbrīnīja ar savu gleznotprasmi, Kurzemes jūrmalā parādījās tikai pēc Pirmā pasaules kara – laikā, kad latvju māksla jau bija pilnā plaukumā. Tas bija Jānis Belte, Lūžņas ciema zvejnieka dēls, kurš, kara gados atrazdamies ķeizara dienestā Krievijā, pašmācībā bija apguvis zīmēšanu un gleznošanu. Otrs zvejnieka dēls – pirmais profesionālu mākslinieka izglītību baudījušais lībietis – Andrejs Šulcs no Pizes ciema – Latvijas Mākslas akadēmiju beidzis tikai 1938. gadā.
Var šķist neticami, ka lībieši, visnotaļ apdāvināti ļaudis būdami, par mākslu izrādījuši tik niecīgu interesi. Niecīgas gan vairumam jūrmalnieku savulaik bijušas izglītības iespējas. Ja kādai ģimenei līdzekļi ļāva bērnus skolot, tad, bez šaubām, priekšroka tika dota praktiskam, katrā ziņā ar jūru saistītam arodam. Kapteiņa, stūrmaņa amats – tas bija katra zvejniekpuikas sapnis. Līdz ar to nav izslēgts, ka lībietis ar mākslinieka dzirksti par tās esamību varēja pat nenojaust.
Pastāv cita iespējamība – starp daudzajiem pasaulē aizklīdušajiem lībiešiem varbūt ne viens vien, svešā malā iedzīvojies, arī īstenoja savu mākslinieka aicinājumu. Konkrētu ziņu par tādiem laika posmā līdz Otrajam pasaules karam gan nav. Toties nu jau zināmi vairāki no tiem lībiešiem, kas šī kara laikā emigrējuši uz ārzemēm, kā arī viņu pēcnācēji, kas darbojušies un darbojas mākslā. Viena no viņiem ir Jāņa Beltes meita Zelma, kurai, starp citu, agrā jaunībā tēvs gleznot esot aizliedzis – tā, lūk, esot „nabagu maize”…
Īstenībā lībietim nevajadzēja nemaz pārāk tālu aizklīst, lai attālinātos no savas tautas. Latviešu vidū ērtāk varēja realizēties jebkurā profesijā, kāpēc māksla lai būtu izņēmums? Tādējādi ir dibināts iemesls lībiešu mākslas īstenos aizsākumus meklēt starp pirmajiem latvju mākslas celmlaužiem, it īpaši starp tiem, kas nāca no Vidzemes.
Vidzemes lībieši jau 19. gs. vidū gandrīz pilnībā bija ieplūduši latviešos. Pēc dzimtbūšanas likvidēšanas zemnieku kārtas ļaudīm amata izvēles iespējas pieauga. Tad, ja kādam vidzemniekam, kas savu lībisko cilmi pats vēl nebija aizmirsis, savā arodā izdevās gūt panākumus, tie, protams, tika atzīti par latvju tautas sasniegumiem un pats meistars tādējādi par latvieti.
Redzamākais piemērs šai ziņā ir ievērojamais Vidzemes lībietis Mārcis Podiņš-Sārums (1799-1859), kas dzimis Cēsu apriņķa Priekuļos. Latviešu celtniecības vēsturē viņš tiek minēts kā pirmais celtniekmeistars no zemnieku vidus. Sāruma izcilākais darbs ir Cēsu Jāņa baznīcas tornis, par kura modeli 1853. gadā Rīgā, Melngalvju namā, sarīkotajā izstādē viņš ieguvis mazo sudraba medaļu.
Vispusīga amatnieka prasmes Sārums apguvis pie tēva. Patstāvīgi būvju celšanu viņš sācis 35 gadu vecumā, vēlāk izveidojis savu celtniecības skolu. Sāruma vadībā veikta Dzērbenes baznīcas būve, kā arī pārbūves darbi vairākās citās baznīcās (Drustu, Vecpiebalgas, Trikātas, Rūjienas u. C.) un muižās (Siguldas, Jumurdas un Kuarulas muižā Igaunijā).
Interesanti pasekot, kā ziņas par Sāruma tautību atspoguļotas dažādos laikos. Apcerējumā „Latviešu celtniecība” (krājums „Latvieši”, 2. daļa, Rīga, 1932) tās autors P. Kundziņš, raksturojot Sāruma darbību, atsaucē norāda: „Sārums bija pārlatvots lībietis no Priekuļiem un Cēsīm.” Šolaiku uzziņu literatūrā savukārt gūstama šāda informācija. Enciklopēdiskajā vārdnīcā (2. daļa, Rīga, 1991) minēts Sārumu Mārcis (arī Podiņu Mārcis), latviešu celtnieks un amatnieks (toties par Pikaso teikts – spāņu izcelsmes franču mākslinieks), bet enciklopēdiskajā izdevumā „Māksla un arhitektūra biogrāfijās” (3. daļa, Rīga, 2000) Sārumu Mārcis nepārprotami tiek nosaukts kā pirmais zināmais latviešu tautības būvmeistars.
Līdzīgā kārtā pārlatvoti varēja tapt arī lībiešu cilmes mākslinieki. Visnesaudzīgāk pret lībiešiem vērsās padomju vara, izskaužot lībiešu tautību no dokumentiem un, cik vien iespējams, arī no ļaužu prātiem. Toties skološanās iespējas kļuva plaši pieejamas, kādēļ arī lielākā daļa patlaban zināmo profesionālo lībiešu mākslinieku tikuši pie labas mākslas izglītības, vienlaikus gan nonākot latviešu padomju mākslinieku statusā.
Kopš neatkarības atjaunošanas Latvijā, kad tiesības apliecināt savu tautību lībiešiem netika liegtas, par savu izcelsmi jo spēcīgi ieinteresējušies Vidzemes lībiešu dzimtu pēcteči. Tas nozīmē, ka izvērstāki pētījumi varētu sagādāt dažu labu pārsteigumu arī līdzšinējā skatījumā uz Latvijas mākslas vēsturi, lieku reizi atgādinot, ka lībiešu somugriskās cilmes īpatnības aizvien barojušas augsni latviešu nacionālajai kultūrai.
Iedziļinoties lībiešu mākslinieku darbos, varbūt arī izdodas sajust būtisko lībiešu pasaules redzējumā, kur katrs autors ar savu radošo rokrakstu un personības starojumu iezīmē kādu savdabīgu šķautni. Varbūt tieši mākslas valoda kļūst par saziņas formu, kas mūsdienu lībietim ļauj atpazīt savu identitāti, bet apkārtējai pasaulei bez valodu barjeras iepazīt lībiešus?
Līdz šim izzinātais par lībiešu tēlotājmākslu, kaut arī pagaidām samērā pieticīgs materiāls, tomēr ieskicē jaunu niansi lībiešu kultūrā. Cik daudz izdosies paveikt vēl un kam īsti tas izrādīsies vajadzīgs, par to varēs spriest nākotnē.