Līvõ kultūr sidām – Lībiešu kultūras centrs (LKS) – dibināts 1994. gada 26. martā Rīgā, Ziemeļvalstu informācijas birojā, kļūstot par otro lībiešu sabiedrisko organizāciju visā lībiešu pastāvēšanas vēsturē. LKS atklāšanas svētki notika 1994. gada 2. aprīlī.

No dibināšanas līdz 1997. gadam Līvõ kultūr sidām vadīja lībiešu valodas pētnieks, dzejnieks un mākslinieks Valts Ernštreits. Kopš 1997. gada LKS vada redaktore un lībiešu kultūras darbiniece Gundega Blumberga. Dibināšanas protokolu parakstīja 11, pēc tam biedru skaits palielinājās līdz 20, bet 2004. gadā pēc sabiedriskās organizācijas pārreģistrēšanas par biedrību LKS darbojas četru cilvēku sastāvā: Gundega Blumberga, Renāte Blumberga, Baiba Damberga un Valts Ernštreits.

Līvõ Kultūr sidām dibinājās sarežģītā laikā – tobrīd Līvu/lībiešu savienības (LS) ilggadējo vadītāju un pazīstamo lībiešu kultūras darbinieci Ievu Neilandi amatā nomainīja latviešu izcelsmes kolcenieks Gunārs Matisons, ienesot krasas pārmaiņas Līvu savienības turpmākajā darbībā. No organizācijas, kas tika dibināta un atjaunota, lai rūpētos par lībiešu valodu, kultūru un interesēm, LS pārvērtās biedrībā, kas galveno uzmanību veltīja Kurzemes lībiešu vēsturiskās teritorijas – Lībiešu krasta – saimnieciskajiem jautājumiem, atstājot novārtā galveno – pašus lībiešus, lībiešu valodu un kultūru.

Tādējādi LS izveidojusies situācija izraisīja nepieciešamību strauji radīt mazu, operatīvu juridisko personu, ar kuras palīdzību veikt dažādus ar lībiešiem, lībiešu kultūru un valodu saistītus pasākumus. Dibinot LKS, tika izstrādāti tās darbības pamatprincipi, kuri, lai gan visai naivi un deklaratīvi, nav zaudējuši aktualitāti un tiek ievēroti LKS darbībā arī pašlaik:

• LKS dibināts kā organizācija patiesam kultūras darbam, nevis biedru ekonomiskā stāvokļa uzlabošanai.
• LKS darbā galvenais ir piedalīšanās, nevis statuss. Ikviens, kam ir nepieciešama informācija, palīdzība vai padoms, to var saņemt jebkurā laikā.
• LKS vienīgās prioritātes ir lībiešu kultūra un valoda.

• LKS ir jānodarbojas ar lībiešiem. Nekādas zvejniecības, nekādas lauksaimniecības, nekādas malumedniecības!
• Visam, kas tiek izdots, sliktākajā gadījumā ir jābūt rakstītam divās valodās (lībiešu un latviešu), labākajā gadījumā – vienā (lībiešu).
• Viss, kas notiek lībiešu labā, ir labs un pelnījis atzinību.
• Viss, kas notiek lībiešiem par sliktu, ir slikts un pelnījis nosodījumu.
• Mūsu ir pārāk maz, lai mēs varētu atļauties domāt, ka varbūt kādam citam ir jādara tas, ko mēs varētu izdarīt paši. Pārāk maz, lai domātu, ka pašreiz tādām lietām nav laika.