Pirmais lībiešu koris jeb tā sauktais Līvu savienības koris sāka darboties Sīkragā, Lorumu mājās, 1922. gada vasarā, un par kora vadītāju kļuva Margarete Stalte.
Tātad koris sāka darboties, vēl pirms oficiāli tika nodibināta pati Līvu savienība. Te gan jāatceras, ka tolaik jau aktīvi strādāja, to organizējot, un 1922. gada vasaras saulgriežos bija paredzēti lieli savienības dibināšanas svētki ar pašu kora uzstāšanos un lugas uzvedumu lībiešu valodā. Tā kā statūtu apstiprināšana kavējās, paredzētais pasākums nenotika, tādēļ kora pirmā uzstāšanas notika tā paša gada septembrī Mazirbē. Kora dibinātājs Kārlis Stalte šo vēsturisko notikumu aprakstīja vēstulē O. Loritsam 30. oktobrī:
„10. septembrī Mazirbes zvejnieku savienībai bija sanākšana, dziedājām arī trīs dziesmas jūrmalas valodā. Sirds sāpēja, redzot, ka skolas telpa, kurā sanākšana notika, bija pilna latviešu. Jūrmalnieki no citiem ciemiem bija atnākuši ļoti maz, lai gan viņi visi zināja, ka pirmo reizi varēs dzirdēt dziesmas dzimtajā valodā.”
Kāpēc tāds koris vispār tika izveidots? Lībiešiem taču nebija īpaši spēcīgu kopdziedāšanas tradīciju. Domājams, ka atbilde meklējama tajos pašos nosacījumos, kas noveda pie Līvu savienības nodibināšanas. Proti, 1920. gadu sākumā lībiešiem bija visai zema etniskā pašapziņa un kopības izjūta. Bija sācies arī valodas nomaiņas process. Tātad bija jāmeklē kādi līdzekļi, lai apturētu asimilāciju un paaugstinātu lībiešu pašvērtību. Pirmais grūdiens nāca no ārpuses – šķiet, tieši ārpusnieku O. Loritsa un L. Ketunena un kultūras ziņā izglītotākā lībieša K. Staltes sarunās dzima doma gan par lībiešu pagastu, gan lībiešu sabiedrisko organizāciju, gan arī lībiešu kori. Kā 1923. gada nogalē rakstīja K. Stalte:
„Lēni un grūti lībiešu nacionālā mošanās iet uz priekšu, bet vienā otrā vietā to jau var pamanīt. Tā arī lūženiekus esmu jau dabūjis tik tālu, ka sāk mācīties dziesmas jūrmalas valodā. Tā būtu jānoorganizē dziedātāju koris katrā ciemā. Dziedāšana apvieno, un jo vairāk mēs spēsim jūrmalniekus modināt no miega, jo stiprāka būs Līvu savienība.”
Neņemot vērā rosību ar pagasta dibināšanu, Līvu savienības sākuma gados koris bija būtiskākā tās darbības izpausme. To atzīmēja arī L. Ketunens vēstulē (29.07.1923.) O. Loritsam: „ Žēl, ka Līvu savienība pa vasaru nav uztaisījusi nekādus lielākus kopējus svētkus. [..] Tikai dziedāšana notiek – ķesteris un ķestera meita notur mēģinājumus katru svētdienu te vienā, te otrā ciemā.” Pēdējā L. Ketunena piezīme par kora mēģinājumiem apliecina, ka 1923. gada vasarā jau bija nodibināts otrs Līvu savienības koris – Košragā. No 1924. gada ziemas ir ziņas, ka lībiešu koris izveidots arī Lūžņā, bet tuvāku ziņu par tā darbību pašlaik nav.
Sasaukt dziedātājus nebija grūtākais uzdevums. Sarežģītāk bija kora vajadzībām sarūpēt dziesmas lībiešu valodā. Par repertuāru sākuma gados rūpējas kora organizētājs un pirmais Līvu savienības priekšsēdis Kārlis Stalte, kurš saviem dzejoļiem un atdzejojumiem piemeklēja piemērotas melodijas. Igauņu komponistu dziesmu notis viņam sūtīja arī O. Loritss no Tartu. Tā, piemēram, gatavojoties lībiešu karoga atklāšanas svētkiem 1923. gada 18. novembrī, K. Stalte sacerēja „Plagā loul” (Karoga dziesma). Par to viņš 4. septembrī ziņoja O. Loritsam:
„18. novembrī gribam pirmo reizi pacelt savu karogu, tādēļ mūsu četrbalsīgais koris mācās šādu dziesmu: Līvõd, tämpõ ilzõ viedām /../ [tā ir „Karoga dziesmas” pirmā rinda – R. B.].”
Karoga svētkiem koris gatavoja arī K. Staltes sacerētu patriotiska satura dziesmu „Min izāmō” (Mana tēvzeme), ko tagad pazīstam kā lībiešu himnu. „Otrā pusē uzrakstīšu vēl to dziesmu, ko sīkradznieki pašlaik mācās. Melodija ir F. Paciusa „Mu isamaa, mu õnn ja rõõm” [Igaunijas himnas nosaukums – R. B.],” 1923. gada 1. novembrī par kora repertuāru O. Loritsam uz Tartu rakstīja K. Stalte.
Gatavojoties koncertceļojumam uz Igauniju, 1924. gada janvāra beigās K. Stalte ar meitu Margareti kora repertuārā jau bija iekļāvuši 20 dziesmas:
Šis saraksts skaidri parāda, kas bija lībiešu kora repertuāra galvenie autori: četrpadsimt dziesmu vārdus bija sarakstījis K. Stalte, pa vienai – nelībieši L. Ketunens un O. Loritss, bet četras bija tautasdziesmas. Turklāt redzam arī to, ka vēl tagad, pēc 80 gadiem, šīs pirmā repertuāra dziesmas joprojām ir būtiska lībiešu ansambļu repertuāra sastāvdaļa.
Pirmie lībiešu dziesmu svētki notika 1924. gadā. Maijā tika sastādīta programma. Svētku diena tika nolikta uz 24. jūniju Mazirbē. Programmā bija paredzēta Sīkraga, Košraga un Kolkas kopkora uzstāšanās Kolkas skolotāja K. Bernšteina vadībā, runas un deklamācijas lībiski, kā arī kāda dziesma un deklamācija latviski.
Par svētku norisi liecina M. Lepstes 1924. gada 29. jūnija vēstule O. Loritsam: „Es varu Jums ziņot, ka
mūsu dziedāšanas svētki izdevās ļoti labi. Tauta bija sanākusi kā putekļi no visām pusēm. Laiks bija skaists, un visi bija priecīgi, ka iznācis tik labi un skaisti. Braucot mājās, man jau Dundagā latvieši teica, ka ir bijusi skaista lībiešu dziedāšana un visiem ir ļoti jautri. Man arī bija tik priecīgi, ka latvieši tā uzteica mūsu niecīgo lībiešu dziedāšanu.
[..] Dziedātāji bija no Kolkas, Košraga un Sīkraga, diriģents bija Bernšteina kungs, pa visiem kopā bija 62dziedātāji. Deklamāciju bija 15 gabalas, dziesmu bija ļoti daudz. Bija atsūtīta arī viena apsveikuma telegramma no Jelgavas, no Štālera kunga. Visi dziedātāji pusdienlaikā dabūja maltīti, un kolcenieki vakarā vēl otru reizi.”