Dzeja lībiešu vidū vienmēr ir bijusi īpaši populāra. Daļēji tāpēc, ka tā ir bijusi viegli izdziedama, tātad arī praktiska, daļēji tāpēc, ka dzejoļa uzrakstīšanai nepieciešams mazāk laika (taču vairāk iedvesmas) nekā stāsta sarakstīšanai.

20. gadsimta otrajā pusē laiku pa laikam ir parādījusies ideja apkopot lībiešu dzejnieku darbus, izdodot tos atsevišķā antoloģijā. Pašās gadsimta beigās tas arī tika izdarīts, taču līdz tam bija noejams garš ceļš.

1964. gadā esperantists Ints Čače, Pēteris Dambergs un Hilda Grīva sastādīja lībiešu – latviešu – esperanto sarunvārdnīcas manuskriptu (Čače Ints, Damberg Pētõr, Grīva Hilda 1964: Esperantisto en Latvio ce livoj – Esperantist Letmāl līvlist jūsõ. Manuskripts. Rīga). Tajā bija ievietota arī „Lībiešu dzejas antoloģija” (26 lappuses no 222). Zem šī cēlā nosaukuma gan slēpās 9 tikai dzejoļi lībiešu valodā (lielākā daļa Kārļa Staltes sarakstīti) un 3 lībiešu tautasdziesmas. Šis retais manuskripts, kuram gan ir lielāka nozīme no lībiešu valodniecības nekā literatūras viedokļa, tā arī nekad netika izdots.

Desmit gadus vēlāk – 1976. gada jūnijā laikrakstā „Padomju jaunatne” bija publicēts raksts „Vēlreiz par lībiešiem”, kuru izlasījušajam Harijam Skujam radās ideja veidot lībiešu dzejas antoloģiju. Par lībiešiem un lībiešu valodu viņš īpaši daudz nezināja, tāpēc šādas antoloģijas izveide viņam sākumā šķita ļoti viegli īstenojama. Šajā darbā viņš aicināja palīgā lībiešu pētnieku igauni Teni Karmu, kurš savukārt ieteica iesaistīt šī darba veikšanā arī Peteri Dambergu.

Harijs Skuja vēlējās savākt un izdot iespējami vairāk lībiešu dzejoļu. Antoloģijas sastādīšanai bija nepieciešami veseli pieci gadi. Tenis Karma meklēja un pārrakstīja jau agrāk publicētos dzejoļus, Pēteris Dambergs, Hilda Grīva un Paulīne Kļaviņa gatavoja parindeņus, un Harijs Skuja nodarbojās ar dzejoļu atdzejošanu un sastādīšanu. Dzejoļi tika iegūti arī tieši no lībiešu dzejniekiem vai viņu mantiniekiem. Manuskriptā Harijs Skuja ietvēra arī ziņas par dzejniekiem un viņu attēlus.

Lībiešu dzejas krājuma igauņu izdevums.

Darbs pie antoloģijas sastādīšanas tika pabeigts 1982. gadā. Šī 1088 lappušu biezā manuskripta priekšvārdā Harijs Skuja rakstīja: „Izdevās konstatēt 32 lībiešu dzejniekus un ap 300 lībiešu valodā rakstītu dzejoļu, kuri, neatkarīgi no to kvalitātes, visi ievietoti šajā izdevumā.” Domājams tieši pēdējais apstāklis kļuva par galveno traucēkli antoloģijas izdošanai. Turklāt vainojama bija ne tikai lībiešu dzejoļu, bet arī Harija Skujas veikto atdzejojumu kvalitāte. Apskatot antoloģijā publicētos dzejoļu redzams, ka vietumis dzejoļa oriģinālteksts lībiešu valodā ievērojami pārspēj tulkojumu (šeit varbūt vainojama arī rutīna, veicot atdzejojumus, – 32 autoru 300 dzejoļi, bet tikai viens atdzejotājs), bet reizēm tieši otrādi – Harija Skujas atdzejojumā dzejolis izklausās lieliski, bet, pārlasot lībisko tekstu, izrādās, ka oriģināla kvalitāte ir daudz nožēlojamāka.

Lai kā arī būtu, Harija Skujas nokomplektētās komandas, kurā papildus iepriekšminētajiem ietilpa arī citi lībiešu kultūras darbinieki (Paulīne Kļaviņa, Hilda Grīva un daudzi citi), darbu vainagoja pilnīgs līdz 1982. gadam rakstītās un zināmās lībiešu dzejas apkopojums, bez kura nebūtu iespējama lībiešu dzejas krājuma „Es viltīgāks par tevi, menca!” iznākšana.

Es viltīgāks par tevi, menca!

Šis dzejas krājums iznāca 1998. gadā Rīgā. Par tā izdošanu un sastādīšanu rūpējās Lībiešu kultūras centrs un īpaši – tā vadītāja, žurnāliste Gundega Blumberga. Jau kopš 1990. gadu sākuma tika runāts par nepieciešamību izdot Harija Skujas sastādīto lībiešu dzejas antoloģiju. Taču tās izdošana tādā formā, kāda tā bija sastādīta, nebija iespējama. Tādēļ tika nolemts uz šīs antoloģijas bāzes veidot jaunu antoloģiju, veicot dzejoļu atlasi, lai samazinātu manuskripta apjomu un uzlabotu tā kvalitāti.

Jāpiebilst, ka jaunās antoloģijas veidošanas gaitā tikai veikti arī citi pārveidojumi manuskripta tekstā. Dzejnieki tika sakārtoti hronoloģiskā secībā pēc dzimšanas datuma, šādi izvairoties no „priviliģētāko” dzejnieku izcelšanas. Visi atlasītie dzejoļi lībiešu valodā tika rediģēti, novēršot pirmās antoloģijas manuskripta veidošanas laikā pieļautās valodas kļūdas. Izskatīti tika ne tikai lībiskie teksti, bet arī to latviskie atdzejojumi. Daudzus dzejoļus, kuru atdzejojumi nebija pietiekami veiksmīgi, Uldis Krasts pēc parindeņiem atdzejoja no jauna. Vienlaikus tika mainīta arī katra dzejnieka sarakstīto dzejoļu secība, lai nodrošinātu iespējami viengabalainu literāru darbu, kas būtu interesants ne tikai no vēsturiskā viedokļa, bet arī mūsdienu lasītājam. Ievērojot šo mūsdienīgumu, krājumā tika iekļauti arī trīs jaunākās paaudzes dzejnieku – Ulda Krasta, Baibas Dambergas un Valta Ernštreita – sarakstītie dzejoļi.Antoloģijas savādo nosaukumu piedāvāja Gundega Blumberga. Viņa to bija izvēlējusies no kāda Ulda Krasta atdzejota Uldriķa Kāpberga dzejoļa. Pārtulkojot atpakaļ uz lībiešu valodu, nosaukums nešķita pietiekami skanīgs, tādēļ krājumam tika izvēlēts jauns, saturiski līdzīgs nosaukums lībiešu valodā.

Šādi beidzās vairāk nekā ceturtdaļgadsimtu ilgā lībiešu dzejas antoloģijas sastādīšanas vēsture. Lībiešu dzejnieces un mākslinieces Baibas Dambergas noformētā un ilustrētā grāmata guva lielu atzinību Latvijā un pat tika nosaukta par lielāko 1998. gada Latvijas Dzejas dienu notikumu. Un pilnīgi noteikti – par notikumu lībiešu literatūrā.

Starptautiskā Lībiešu valodas un kultūras gada ietvaros 2011. gadā šī pati dzejas antoloģija nākusi klajā arī igauniski Valli Heldes atdzejojumā (Ma püüan su õnge, tursk!).