18.-20. gadsimtā lībieši Ziemeļkurzemē dzīvoja kompakti šaurā piekrastes joslā starp jūru un kāpu mežu. Lai raksturotu apmetnes, svarīgas ir vietējās dabas bagātības – zeme, jūra, mežs, kuru izmantošana veidoja jūrmalnieku saimniecisko darbību, kam bija visai izteikts sezonalitātes raksturs. Lībiešu pamatnodarbes bija zemkopība, lopkopība un zvejniecība.Zemkopība un lopkopība katrā sētā bija attīstīta tikai tik daudz, cik to atļāva nelielie smilšainās aramzemes gabaliņi – druviņas ciemā, streijgabali, kas bija iedalīti ārpus pļavu masīvos ciemiem, kāpu mežs un ciemā iedalītie ganību zemes gabaliņi.

Latviešu ienākšana lībiešu apmetnēs dokumentos iezīmējas jau no 18. gadsimta vidus. Biežāka latviešu ienākšana notiek 18. – 19. gadsimtu mijā. Nākošais latviešu vilnis ienāca 19.-20. gadsimta mijā, kad uz muižas zemēm viņiem ierādīja nelielus gabaliņus bezzemnieku mazistabu būvei.

Lībiešu apmetņu un tajās uzcelto ēku attīstību dažādos laika posmos ietekmēja atšķirīgi apstākļi. Tā pirms māju iepirkšanas par dzimtu un pirms Latvijas brīvvalsts nodibināšanas 1918. gadā muižnieks kā zemes īpašnieks reglamentēja zvejnieku ciemu un sētu apbūvi, ēku skaitu lielumu, dažkārt pat izvietojumu un izmantošanu. Reizēm pat noteica ēku un sētu būves vietu. Tādējādi apmetnēs bija sastopami gan tie elementi, ko bija iedibinājuši un attīstījuši paši jūrmalnieki, gan tie, kurus uzspieda muiža, kas gadu gaitā arī kļuva par tradīciju. Visas lībiešu ciemu ēkas, kas būvētas pirms 1920. gada, veidojušās šo nosacījumu iespaidā.

Piekrastes apmetņu apbūves pamatšūnas bija zemnieku-zvejnieku sētas. Apmetnēs 19.-20. gadsimtā ietilpa zvejnieku-zemnieku pirmās vecsaimniecības, to dalīšanās gaitā izveidojušās jaunsētas un vaļinieku mazistabas. 20. gadsimta 20.-30. gados tām pievienojās zvejnieku jaunsaimniecības.

Pēc pašreizējām ziņām var izdalīt trīs apmetņu sākotnējā plānojuma pamattipus, kuri pastāvēja vēl 19. gadsimta beigās un atradās nepārtrauktā attīstības procesā.

Samērā blīvi apbūvētas apmetnes. Tajās sētas izvietojās viena otras tiešā tuvumā tā, ka nereti saskārās to dārzi un pagalmi. Tāds piemērs ir Košrags. Tā vecsaimniecību izvietojumā grūti saskatīt izteiktu rindu. Starp sētu pagalmiem un dārziem bija sabūvēti žogi. Vairums Košraga bezzemnieku mazistabu izvietojās rindā gar Mazirbes-Pitraga ceļa abām pusēm. 1920.-30. gados ciema apbūve vairākās vietās papildinājās ar rindā izkārtotām zvejnieku jaunsaimniecībām.

Apmetnes ar blīvi apbūvētu centru, ap kuru dažādos attālumos grupējās pārējās sētas. Šā tipa apmetņu piemēri ir Mazirbe, Melnsils, Pitrags, Sīkrags. Mazirbes kodolu veidoja piecas tuvu sabūvētas vecsaimniecības. No šī kodola Košraga virzienā sētas atradās puskilometru līdz pusotra kilometra lielā attālumā. Apmēram tādā pašā attālumā sētas atradās gan uz Dundagas pusi, gan uz Sīkraga pusi. Līdzīga aina bija vērojama arī Sīkragā un Ģipkā. 20. gadsimta sākumā, 20. un 30. gados visu triju ciemu apbūve sablīvējās, jo dažādās vietās uzcēla rindās izkārtotas zvejnieku mazistabas un jaunsaimniecības.

Vairākus kilometrus garas apmetnes, kuru centru veidoja nedaudzas sētas, bet pārējās stiepās gar jūrmalu dažādos attālumos viena no otras. Šādi apmetņu piemēri ir Lūžņa, Miķeļtornis, Saunags, Vaide. Dažos ciemos (Lielirbē, Lūžņā, Miķeļtornī, Saunagā) var saskatīt vairākas samērā kompakti sabūvētas ēku grupas, kas izvietotas tur, kur bijusi ērta pieeja jūrai. Tādos gadījumos ciema jūrmalā ierīkoja divus vai trīs valgumus – laivu piestātnes ar vabu plačiem tīklu žāvēšanai.

Ciemu apbūvi papildināja muižai, pagastam, draudzei vai valstij piederošas būves. Baznīcas Ģipkā, Kolkā, Lielirbē, Mazirbē, Miķeļtornī, Pitragā, līdz 18. gadsimta vidum arī Sīkragā. Krogi Ģipkā, Kolkā, Mazirbē un Miķeļtornī. Robežsargu kordoni Ģipkā, Kolkā, Lielirbē, Lūžņā, Mazirbē, Melnsilā, Saunagā. Mežziņu un mežsargu mājas, skolas, noliktavas un citas būves, piemēram, mācītāja muiža Mazirbē, bākas Kolkā un Miķeļtornī.

Sagatavots pēc S. Cimermaņa rakstu sērijas „Būves un to izmantošana lībiešu ciemos”, kas publicēts mēnešraksta „Līvli” 1994. gada 8., 11., 12. numurā.