Sensenos laikos pēc Līvānu sišanās līvi braukuši atpakaļ uz savu jūru. Vieni jājuši uz zirgiem – tiem tad palikušas līkas kājas un šķības acis. Citi skrējuši pakaļ ratiem – tiem tie lielo kaulu lielie augumi.
Jātnieki dziedājuši, bet pakaļ skrējēji, nevarēdami noturēt meldiņu, piebalsojuši: elleri, ellarā… Ceļš bijis tāls, no tā tās garās dziesmas ar daudziem pantiem.
Tagad arī līvi dzied, tikai maz ir to, kas zina šo viņu vājību.