Lībiešu ansambļu nodibināšana bija saistīta ar lielām grūtībām. Šīs grūtības bija trejādas: izveidojušamies negatīvais politiskais (ja tā var izteikties) noskaņojums; pašu kolektīvu veidošanas grūtības; dažu galveno lībiešu instinktīvā nevēlēšanās atteikties no «blakus veidojumiem». Tas visu laiku smagi ietekmēja koru darbu.

Pirmās grupas grūtības neradās tikai padomju varas laikā, bet negatīvā izturēšanās pret lībiešiem nāca līdzi no buržuāziskās Latvijas. Tās tikai pastiprinājās atsevišķu cilvēku rīcības dēļ. Šeit sava loma bija arī «sakariem ar ārzemēm».

Otrās grupas grūtības bija saistītas ar specifisko lībiešu izklaidus izvietojumu pa visu Latviju un viņu zemo nacionālo pašapziņu, kas arī ir vēstures produkts.

Trešās grupas grūtības noveda pie tādām parādībām kā sastrīdēšanās ar rakstnieku Marģeri Zariņu, kam sākumā bija ļoti labas attiecības ar lībiešiem; kolektīva rupja nolamāšana Zinātņu akadēmijas arheoloģijas sektora vadītāja b. Cimermaņa un studentu klātbūtnē, dažu biedru pakļaušanās provokācijām, kuru nolūks bija iznīcināt kolektīvu no iekšienes, un citām nevēlamām parādībām.

Manis uzrakstītais ir tikai mans personiskais, subjektīvais skatījums uz parādībām, par kurām es runāju.

Šeit jāatzīmē, ka tādi lībieši kā Pēteris Dambergs, Oskars Stalts, Hilda Grīva un Paulīne Kļaviņa, cik man ir zināms, visu pēckara periodu bija tie, kas neaizmirsa, ka viņi ir lībieši. Viņi kopa lībiešu valodu un organizēja arī dažus pasākumus, godos dziedāja un runāja lībiski. Grīva un Dambergs, cik zinu, ir vienīgie no tiem, kas saņēmuši izglītību Somijā un kas kaut ko mēģināja darīt lībiešu labā. Dambergs, Stalts, Kļaviņa, Grīva un arī Žagare, man liekas, ir mūsu zelta fonds neatkarīgi no viņu izdarītām kļūdām un trūkumiem, kuru bija ne mazums (pēc maniem uzskatiem).

Pēteris Dambergs, Paulīne Kļaviņa un Oskars Stalts 1980. gadu sākumā.

Pēckara gados lībiešu ciemos notika lielas pārmaiņas. Tā kā gar jūras malu iet PSRS robeža, zvejniekiem bija liegta iespēja iet jūrā, un viņi tika pārcelti galvenokārt uz trim vietām: Sīkragu, Mazirbi, Kolku. Visiem pārējiem ciemiem nebija iespējas ekonomiski eksistēt, un tā mājās palika vienīgi vecie cilvēki. Daudzi pārcēlās arī uz Ventspili.

Pēckara gados, norimstot grūtībām, apmeklējot savu dzimto Miķeļbāku, es sadūros ar šīm problēmām. Tur es arī redzēju, piemēram, Grinfeldes Alvīnes bērēs, kā Hilda Grīva organizēja lībiešu dziesmu dziedāšanu (gods un slava viņai par to). Uz manu jautājumu, kāpēc viņa neorganizē dziedāšanas kolektīvus, kas darbotos pastāvīgi, Hilda atbildēja, ka tas viņai nav iespējams. Vēlāk, kad iegāju kluba telpās Sīkragā, redzēju, ka tur viss sadauzīts un grīda noklāta ar peļu mēsliem. Atkal prasīju Grīvai, kāpēc viņa neorganizē klubā lībiešu dziesmu dziedāšanu, jo stāvoklis bija izdevīgs. Sīkragā pastāvēja sektantu koris, un kaut vai tāpēc atbalsts no kolhoza vadības būtu bijis nodrošināts — kā pretspars sektantu darbībai. Arī vēlāk, apspriežot šo jautājumu, Grīva man atbildēja, ka viņai nav organizatoriskā talanta, lai es noorganizējot kori, tad jau redzēšot.

Ansambļa “Kāndla” vadītāja Hilda Grīva.

Sarunās ar Emīliju Rulli (Grinfeldi), es viņai teicu, ja kaut kur sapulcējas lībieši, lai pasaka arī man — es arī piedalīšos. Un tā arī saņēmu no Hildas Grīvas uzaicinājumu piedalīties viņas dzimšanas dienas svinībās 1971. gada 6. jūnijā. Tur es arī aizbraucu. Tur piedalījās arī P. Dambergs, O. Stalts, P. Kļaviņa, Lagzdukalne un viņas dēls, kuram bija līdzi mikrofons. Sarunās izsacīju izbrīnu, kāpēc viņi neorganizē lībiešu kori, jo padomju vara dod lielas iespējas mākslinieciskās pašdarbības attīstībai. Jo tā sapulcējoties tiek pievērsta lieka uzmanība lībiešiem, kas var izsaukt neuzticību, vēl jo vairāk tāpēc, ka Hilda bija pieprasījusi tālsarunu ar Somiju. Tāpēc es arī visu laiku baidījos un sēdēju ar slapju muguru.

Sarunā noskaidrojās, ka neviens nav domājis par kora organizēšanu, tāpēc arī teicu, ka iešu palīgā noorganizēt kolektīvu. Tūlīt sāku vākt no visiem viņiem zināmo lībiešu adreses. Sanāca diezgan daudz, un izrādījās, ka visvairāk adrešu bija P. Dambergam, P. Kļaviņai un O. Staltam. Darbu turpināju, arī atbraucot Rīgā, un izrādījās, ka visvairāk lībiešu dzīvo Rīgā un Ventspilī.

Tātad arī Rīgā var noorganizēt kori, bet nepavisam nebija skaidrs, kā organizēt un kur tieši organizēt, jo arī man nebija nekādas pieredzes šinī jomā. Pēc ilgām pārdomām nolēmu, tā kā lībieši visi ir vai ir bijuši zvejnieki, ka kori ir jāorganizē pie zvejnieku kolhoza «Sarkanā bāka» Ventspilī un Rīgā pie z/k «Uzvara». Tā kā sevi uzskatīju par galveno lībiešu, t. i., P. Damberga un O. Stalta, palīgu, 1971. gada jūlijā, aizbraucot atvaļinājumā, lūdzu viņus tālāk kārtot jautājumu ar «Uzvaras» administrāciju par lībiešu kora organizēšanu. Toreiz tas man nelikās sarežģīti.

Citādi noritēja lībiešu ansambļa organizēšana Ventspilī. Jau iepriekš meklēju Ventspilī Dzintaru Kļaviņu, lībiešu folkloras un dziesmu vācēju un diriģentu, kura adresi man iedeva P. Dambergs. Bet Kļaviņš bija pārcelts uz Rīgu par Konservatorijas prorektoru.

Kad 1971. gada augusta beigās, braucot no atvaļinājuma uz Rīgu, ierados Ventspili, tur nekas nebija darīts. Kāpbergi (lībiešu «ķēniņa» dēla sieva un divi dēla dēli) un daži no Prinča ģimenes strādāja zvejnieku kolhozā «Sarkanā bāka» un bija tur labā cieņā. Kopā ar Kāpbergu Līnu un Mickeviču Idu (Princi) mēs precizējām Ventspilī dzīvojošo lībiešu sarakstu un 1971. gada 29. vai 30. augustā ieradāmies pie «Sarkanās bākas» kultūras daļas vadītājas un tikām sagaidītas ļoti labvēlīgi. Norunājām, ka pēc divām nedēļām lībiešu ansamblis sāks «Sarkanās bākas» kultūras namā savu darbu.

Tūlīt aizrakstīju Grīvai, ka viņa var sākt nodarbības. L. Kāpberga un Mickeviča ar lielu sajūsmu man apgalvoja, ka tālāk viņas pašas tiks galā un vēl paziņos arī Grīvai, ka mana palīdzība vairs nav vajadzīga un varu mierīgi braukt uz Rīgu. Šeit jāpiezīmē, ka man neieteica par lībiešu ansambļa vadītāju ņemt Grīvu, jo viņa to «nepavilks». Es tomēr nospriedu, ka viņa kā īsta lībiete, speciāli sagatavota, to var veikt, jo strādās ar lielu sajūsmu taisni lībiešu kolektīvā.

Atgriežoties Rīgā, redzēju, ka lībiešu kora organizēšana nemaz nav pavirzījusies uz priekšu. O. Stalts man teica, ka viņš katru nedēļu tur zvanījis, bet nav varēts neko sarunāt, tā kā jūtama noraidoša izturēšanās — kaut kas stāvot priekšā. P. Dambergs teicās zvanījis trīs reizes. Tad arī nācu pie slēdziena, ka darbs tālāk jāturpina man un ka lībieši tagad ir jau pārliecinājušies, ka mana palīdzība nav lieka laušanās viņu kompetencē.

Uzzināju, ka kolhoza «Uzvara» kuģniecības muzeja organizēšanas darbā strādā lībiešu izcelsmes mākslinieks A. Šulcs, kas ir no Miķeļbākas. Tāpēc arī nolēmu griezties pie viņa, lai uzzinātu, kas ir par lietu. Vairākkārt viņam zvanīju, bet arī saņēmu izvairīgas atbildes. Tāpēc nolēmu aizbraukt tieši uz Lielupi, lai gūtu skaidrību. Aizbraucu uz «Uzvaru» divas reizes un pēc sarunām, galvenokārt ar A. Šulcu, noskaidrojās, ka ir, teiksim, «šķēršļi», kas neļauj administrācijai pie viņiem organizēt lībiešu ansambli. Bija pietiekami putekļu un skaļuma.

Tālāk man kļuva skaidrs, ka lībiešu kolektīvs jāorganizē mierīgi, klusi un ātri. Šim nolūkam pārskatīju visus Rīgas kultūras namus un savus pazīstamos, kam būtu kādi sakari. Sarunās noskaidrojās, ka daudzus kultūras namu direktorus labi pazīst mans znots Sveilis, kas strādāja televīzijā par režisoru. Izvēlējāmies kultūras namu «Oktobris», kas atrodas pilsētas centrā, visiem viegli pieejams, un tā direktors I. Paškevicks bija enerģisks un vērienīgs darbinieks. Lūdzu Sveili parunāt ar direktoru par iespējamo lībiešu kora organizēšanu un vai viņš varētu mūs pieņemt noteiktā dienā un stundā, lai nebūtu otrreiz nekas jānosaka.

Es vispār gribēju, lai šajās pirmajās sarunās, ko uzskatīju par kora dibināšanu, būtu klāt arī aktīvākie lībieši Dambergs, Stalts un Kļaviņa. Bet iznāca citādi — lieta bija jāorganizē bez garām telefona sarunām, jāiet visur kājām, bez tam nebija nekādas iepriekšējas informācijas. Tā kā Dambergs dzīvoja Ādažos (bez telefona), aizbraukt un informēt viņu par visu nebija laika. Pie O. Stalta es aizgāju un norunāju, ka viņam noteiktā stundā un dienā ir jābūt mājas, lai tad, kad es zvanīšu, viņš tūlīt varētu nākt. Es vēl nezināju, vai manis noteiktā laikā direktors mūs pieņems. Tāpēc ari iznāca tā, ka noteiktā laikā kultūras namā varēja ierasties tikai es un P. Kļaviņa. Kad zvanījām O. Staltam, viņa nebija mājās. Tā nu abas ar Paulīni Kļaviņu sēdējām, caurskatījām visu lībiešu sarakstu un meklējām cilvēkus, kam vēl steidzīgi varētu piezvanīt. Atlikt sarunu ar direktoru nevarējām un gribējām, lai, kā toreiz domājām, dibinātājos būtu vismaz trīs cilvēki. No saraksta izvēlējāmies Tamāru Vilsoni. Piezvanījām viņai. Tamāra tūlīt bez vārda runas atnāca, un mēs visas trīs gājām pie direktora. Tikām sagaidītas labvēlīgi un norunājām, ka lībiešu ansamblis tūlīt sāks darbību kultūras nama telpās — ar apmaksātu diriģentu.

Pēc sarunām ar direktoru mēs visas trīs steidzāmies uz Konservatoriju pie Dzintara Kļaviņa, ar kuru es jau iepriekš biju runājusi. Pastāstījām viņam, ka nodibināts lībiešu ansamblis, ka mēs zinām, ka viņš ir vācis lībiešu dziesmas, un lūdzām viņu uzņemties kora vadību. Kļaviņš mums teicās visādi palīdzēt, bet sakarā ar lielo darba un sabiedrisko slodzi pats kori nevarēs vadīt un tamdēļ lūgs Dzidru Kļaviņu, lai viņa uzņemas kora vadību. Tad arī norunājām satikties k/n «Oktobris» 1972. gada 8. janvāri, lai saaicinātu lībiešus uz pirmo sanāksmi.

“Līvlist” diriģente Dzidra Kļaviņa.

Tā arī visi zināmie lībieši tika sadalīti starp aktīvistiem, kuriem bija jāapzina viņus un jālūdz piedalīties lībiešu korī. Vēlāk mēs ar Paulīni Kļaviņu, pēc tam ar Tamāru Vilsoni, apstaigājām pa mājam visus zināmos lībiešus. Apmeklējumi bija vairākkārtēji. Šajā pirmajā sanāksmē piedalījās 17 lībiešu. Pēc Dzintara Kļaviņa uzrunas, siltiem apsveikuma vārdiem un norādi par mūsu darba svarīgumu un nepieciešamību, lai katrs no mums savāktu vēl to, kas ir pārpalicis no lībiešu kultūras, notika ari nodarbība. Mēs tikām sadalīti pa balsīm un sākām mācīties dziesmu.

Turpat pacēlās arī jautājums par kora vecāko. Es biju nodomājusi tikai palīdzēt nodibināties kolektīvam, un man pat prātā nenāca iespēja, ka es pati varētu piedalīties korī un vēl nostāties uz skatuves. Tas pat likās man neatbilstoši. Domāju, ka varēšu kora vadību nodot kādam no lībiešiem. Tāpēc arī meklēju labu organizatoru un politiski nepazīstamu, vienkāršu cilvēku. Redzēju, ka P. Dambergs nevar būt par kora vecāko savas aizņemtības dēļ. O. Stalts pēc savām organizatora spējām gan varētu būt par vecāko, bet viņš nesa sev līdzi rētu no pagātnes, kas stipri traucētu darbu. Paulīne Kļaviņa bija slimīga. Arī citu piemērotu kandidatūru nebija. Redzēju, ka nevaru aiziet projām, tas varētu izsaukt, kā man likās, pat kora izjukšanu, jo bija paredzams vēl liels darbs. Un tā ar smagu sirdi man neatlika nekas cits, kā uzņemties kora vecākās pienākumus, kaut dažādu apstākļu dēļ tas nebūt nebija labākais variants. Tālāk jau lībiešu ansambļa «Līvlist» darba gaitas var izsekot pēc dokumentiem. Bija gan pacēlumi, gan grūtības. Šīs grūtības, kas dažreiz pieņēma asu krīzes raksturu, pēc iespējas tika noslēptas no kolektīva, un nogludināšana prasīja lielu nervu piepūli. Vienā no šādām reizēm, kad diriģente Dzidra Kļaviņa dusmās pateica, ka tā tālāk nevar iet: vai nu jāsāk strādāt, vai jālikvidējas, Helmi Stalte atveda sev līdzi trīs meitenes, un kolektīvs sasparojās. Arī Dainis Stalts, atnākdams uz kolektīvu, atveda trīs dziedātājus.

Asas krīzes, ko neizdevās noslēpt no kolektīva acīm, bija divas. Viena stāvēja sakarā ar mēģinājumu likvidēt kolektīvu no iekšas, provokatoriski izmantojot dažu biedru apvainošanos, it kā viņiem neesot pietiekamas atzinības. Otra lielā krīze saistīta ar sašķelšanos, kad 1980. gadā no kolektīva aizgāja daļa biedru ar Helmi un Daini Staltu priekšgalā un nodibināja folkloras draugu kopu «Skandinieki», kas arī vēlāk sašķēlās un nodibinājās vēl «Sendziesma». Jāteic, ka Staltu ģimenē visi piedalījās ansambļa «Līvlist» darbā. Pats Oskars Stalts, meita Helmi Stalte, znots Dainis Stalts, dēls Ojārs Stalts, vedekla Marga Stalte, sieva Marija Stalte, kas skaisti un izjusti tulkoja dziesmas no lībiešu valodas latviski. Pats Oskars Stalts dziedāja ansamblī līdz 1982. gadam, kad viņš aizgāja smagas slimības dēļ. Staltu nopelni «Līvlist» organizēšanā un darbā ir lieli.

«Skandinieku» nodibināšanās un asās domstarpības ar «Līvlist», kas visu šo laiku izpaudās kā strīds par folkloras materiālu pasniegšanas veidu, ir smaga lappuse mūsu darbā. Tā stipri kaitēja abiem kolektīviem un vēsturiski atgādina tik smago un nelabvēlīgo Lepstes un Volganska cīņu, kas arī daudz kaitēja lībiešu lietai.

Kolektīvā ir daudz pašaizliedzīgu cilvēku. 1983. gada rudenī kolektīvs izvirzīja jaunu vecāko — Zoju Sīli, kas bija pierādījusi, ka viņa ir idejiski nosvērta un ar pašaizliedzību strādā kolektīva labā. Ar lielu darba gribu, punktuāli, ar iedvesmu Rita Makina vāc un kārto ziņas par kolektīva uzstāšanos, programmu, dziedātāju un dziesmu skaitu. Viņa ir kolektīva mantzine, sekretāre, bibliotekāre. Valda Šuvcāne, kas ir viena no lībiešu valodas zinātājām, neatlaidīgi un veiksmīgi māca lībiešu valodu jaunajiem, vāc un apstrādā albumos koncertu fotogrāfijas, preses izgriezumus. Daudz pateicības pienākas Jēkabam Raipulim, kas cītīgi vienmēr ir klāt, kaut arī grūti darba un ģimenes apstākļi. Pašaizliedzīgu biedru ir daudz — nopelniem bagātais skolotājs Teodors Smilškalns, Veide (biedrzine), Bergina (revīzijas komisijas priekšsēdētāja), arī Rozefeldu ģimene — Edgars un Emīlija, kas darbojas kolektīvā no pašas dibināšanas.

Kolektīva dzīvē ir daudz gaišu lappušu. Dz. Kļaviņai piemīt diezgan reti sastopama īpašība — viņas darbs ir izdomas un mākslinieciskās jaunrades pilns. Tas sevišķi svarīgi mūsu kolektīvam, kur ir tik daudz grūtību gan dziesmu tekstu ziņā, gan to pasniegšanā klausītājiem, gan arī kora savdabīgā sastāva dēļ.

Attiecībā uz Ventspils lībiešu ansambli es gan zināju, ka Hilda vada baznīcas kori, bet nemaz nešaubījos, ka viņa no tā vadības nekavējoties atteiksies, tiklīdz uzzinās, ka var strādāt lībiešu korī «Sarkanajā bākā». Domāju, viņai būs skaidrs, ka savienot abas šīs lietas nevar. Izrādījās, ka biju maldījusies.

Un tā, uzskatīdama baznīcas kora vadību par «sīku grēku», kas tūlīt tiktu izlabots un tāpēc nevarētu būt par šķēršļi darbam «Sarkanajā bākā», es izdarīju kļūdu. Grīva nepārtrauca vadīt baznīcas kori, un drīz vien ļaunas mēles pa visu pilsētu runāja, ka lībiešu kolektīvs ir tikai žoga vienā pusē, otrā pusē ir baznīcas koris utt. Visa mūsu lūgšana un pierunāšana nekā nelīdzēja. Grīva nebeidza atkārtot, ka pēc konstitūcijas viņa tā var darīt, tā viņai apgalvojis kāds jurists no Sīkraga.

Toreiz es vēl nezināju, ka ir arī cits iemesls vēlākam kraham — melnām dienam un SOS saucieniem «Sarkanajā bākā». Izrādījās, ka Grīvas vīrs ir bijis aizsargs un izsūtīts, to zinājis arī P. Dambergs. Ja es to būtu zinājusi agrāk, nekad nebūtu gājusi uz «Sarkano bāku», jo visi taču zina, ka kadri šādās organizācijas liek speciāli pārbaudīti un tādu lietu neizdosies noslēpt. Zinot to, es būtu gājusi uz kādu citu organizāciju vai rūpnīcu, kur šim jautājumam nepievērš tik lielu uzmanību. Varbūt tad vieglāk būtu nokārtojušies arī citi jautājumi un tie nebūtu pieņēmuši tik smagu raksturu gan Hildai, gan man.

Visas šis lietas vēl vairāk izpūta un palielināja ķildas ar citiem «Sarkanās bākas» kultūras nama pašdarbības vadītājiem. Visvairāk tas attiecās uz sieviešu ansambļa vadītāju, pie kuras vēlāk divas reizes biju ar lūgumiem saprast Hildu un novērst domstarpības. Šo strīdu un ķildu rezultātā visi Hildas un lībiešu ansambļa trūkumi tika izpūsti un izvazāti pa visu Ventspili, līdz beidzot nonāca pie vadītājiem.

Klāt visam tam vēl nāca Grīvas necilais darbs. Nodarbības sākās novēloti un nesistemātiski, pēc baznīcas kora nodarbībām, sevišķi sākumā — no gadījuma uz gadījumu. Visa mana un O. Stalta lūgšanās maz līdzēja, sevišķi sākumā, kad tas bija visvairāk vajadzīgs. Vēlāk jau sasparošanās vairs nekā nelīdzēja, jo tad pat labais tika pārveidots sliktā. Izskatījās, ka Hilda, tāpat kā laukos, ir pieradusi pie tā, ka cilvēki dzied tad, kad saiet kopā, ja nesaiet — nedzied. Varbūt taisnība bija tiem cilvēkiem, kuri man teica, lai neņemu Hildu, jo viņa šā kora darbu nepavilks.

Varbūt stāvokļa saasinājumu pa daļai iespaidoja arī Hildas personiskās intereses. Jo, kad pienāca korim melnās dienas «Sarkanajā bākā» un bija jāizšķiras par jaunu diriģenti un Hildu kā konsultanti vai jāaiziet no «Sarkanās bākas», Hildas atbilde bija: «Vai nu es, vai neviens.» Redzot radušos stāvokli, savā izmisumā meklēju palīgus un aizbraucu uz Tartu, lai daži igauņi vismaz nāktu palīgā pierunāt Grīvu, jo vienmēr no viņas bija jādzird: «Ko tu man tik daudz stāsti, kā tad igauņi mani augstu vērtē un nekad neko nesaka.»

Korim vajadzēja no «Sarkanās bākas» aiziet. Bet lieta jau bija sagandēta, kaut arī es biju pie kolhoza vadītājiem lūgt palīdzību.

Laika tecējumā daudzreiz esmu apsvērusi jautājumu, vai nevajadzētu pie „Sarkanās bākas» nodibināt jaunu lībiešu kolektīvu, jo tur ir daudz lībiešu un vīriešu, kaut arī pēc Hildas tas būtu ļoti grūti. Bet, apsverot visu labā un ļaunā daudzumu, kas tad izceltos, visu laiku vilcinājos. Tagad jau man vairs nav tik daudz spēka.

Nākošā vieta «Ventspils koks» sagaidīja lībiešu ansambli ne slikti. Kopā ar Hildu jau bijām aizgājušas pie Ventspils pilsētas izpildkomitejas kultūras daļas vadītāja, kas, izrādījās, bija mans students. Tas arī apsolīja vispusīgu palīdzību. Es vēl kopā ar Hildu un vēlāk viena apstaigāju arī lībiešus, lai lūgtu tos piedalīties korī. Kā tālāk norisa kora darbs un aiziešana no «Ventspils koka», maz zinu. Kad atkal iestājās nelabvēlīgi apstākļi, rūpes par ansambli bija uzņēmies rakstnieks lībietis Uldis Krasts, kas noorganizēja laikrakstā «Padomju Venta» veselu lapaspusi par lībiešiem un lībiešu ansambli. Viņš arī bija tas, kas tad, kad bija jāaiziet no «Ventspils koka», panāca, ka kolektīvu caur Ventspils rajona kultūras nodaļu savā paspārnē pieņēma Ugāles kultūras nams, pie kā kolektīvs skaitās arī tagad.

Pēdējā laikā ansambļa prestižu pacēla Ventspils tautas teātra režisors (Grīnbergs, kas uz Zariņa grāmatas «Vecā Taizeļa brīnišķīgie piedzīvojumi» dramatizējuma noorganizēja izrādi, kurā tika stāstīts par lībiešiem un dziedātas lībiešu dziesmas.

Par Grīvas pasliktināto dzirdi koristi man stāstīja jau «Sarkanās bākas» laikā, kaut gan es to nemanīju. Tas visu laiku progresēja — Ventspilī sakarā ar Krišjāņa Barona atceri organizētā uzvedumā, kā man stāstīja Helmi Stalte, gandrīz iznācis tā, ka diriģents diriģē par sevi, klavieres spēlē par sevi un koris dzied par sevi. 1982. gada ziemā es atkal saņēmos un runāju ar Hildu par to, ka mums ir jāaiziet no kora vadības, jo paliekam veci, un Ventspils lībiešu korim vajadzīgs jauns diriģents. Grīva man atkal atbildēja to pašu: vai nu es, vai neviens.

Pavisam nesen, pārliecinājies, ka Hilda ļoti slikti dzird, Oskars Stalts mēģināja viņu pārliecināt par jaunas maiņas nepieciešamību, teikdams, ka «ansamblis jau nav tavs lindraks». Viņam piebiedrojās arī Hildas māsa Žagare. Bet viss bija bez rezultātiem.

1984. gada 20. maijā

No 1997. gada Lībiešu gadagrāmatas