Svētki, kuros galvenā loma ir sievietēm, ir Barbaras diena (Bārbanpǟva, 4. decembris), kad gāja ķekatās, un atkal maskās tērpās meitas, lai gan ir ziņas arī par sievām un retāk – bērniem. Lai nodrošinātu labības un dārzeņu ražu nākamajā gadā, šajā dienā vārīja dažādus ieražu ēdienus, starp kuriem bagātīgi bija visāda veida labība, pākšaugi un dārzeņi.
Tomēr galvenokārt Barbaras diena bija veltīta aitu laimei. Šajā ziņā lībiešu un latviešu tautas kalendārā valda līdzība, kamēr igauņiem Barbaras diena vispār nav atzīmēta. Lai nodrošinātu aitām veselību, lībieši ievēroja vairākus darba aizliegumus. Lai aitas neklibotu, nedrīkstēja aust ar stellēm. Dzijas vērpšana un tīšana, kā arī malšana ar rokas dzirnām bija aizliegta tāpēc, ka pretējā gadījumā aitas ganībās varēja griezties uz vietas. Ja kāds Barbaras dienā šuva vai darīja kādu citu ar duršanu saistītu darbu, tad darītāja aitām saskaņā ar ticējumu dzima akli jēri.
Aitu veiksme ļoti izteikti izpaudās arī Barbaras dienas ķekatniekos. Viņu ļoti daudzveidīgajos apģērbos un uzvedībā tika akcentēta aitu imitēšana un maģiska jēru, kuri taisījās dzimt ziemā un pavasarī, ietekmēšana. Parastākais apģērbs bija uz kreiso pusi apgriezts aitādas kažoks, astei izmantoja virves gabalu vai slotu, vēl izmantoja auna ragus, kaklā – ganību zvanus un starp kājām – ar salmiem piebāztus cimdus. Ar šiem paņēmieniem, protams, imitēja aunus. Barbaras dienas ķekatnieces dauzīja kājas un spieķus pret grīdu, tādā veidā atdarinot aitu nagu klaudzēšanu, blēja un vēlēja veiksmi aitu audzēšanā. Pēdējo varēja vēlēt arī ar specifiskām dziesmām. Pēc ķekatnieku apģērba krāsas (piemēram, melnas, baltas, pelēkas, raibas) vajadzēja izskatīties arī dzimstošo jēru kažokiem, savukārt ķekatnieku no slotas izveidotai astei vajadzēja nodrošināt jēru astes kuplumu. Barbaru ķekatnieku pacienāšana nebija īpaši svarīga, lai gan ziņas par to ir atrodamas.
Interesanti un daudzveidīgi ir lībiešu ticējumi un ieražas, kas saistīti ar ziemas Niklāva dienu (Niklõkspǟva, 6. decembris). Pirmām kārtām jāpiemin, ka lībieši to uzskatīja par astronomiskās ziemas sākumu. Daudzas tautas ziemas saulgriežu jēdzienu izteica ar „visgarāko nakti“, taču šīs nakts datējumā ir vērojamas atšķirības. No lībiešiem netālu dzīvojošās tautas (latvieši un igauņi, tā arī zviedri) par to parasti uzskatīja nakti pirms Lūcijas dienas (13. decembris), savukārt somi – nakti starp Lūcijas un Annas dienu (15. decembris). Tomēr ir viena liecība arī no Sāmsalas, saskaņā ar kuru par visgarāko uzskatīja Niklāva dienas nakti. Acīmredzot šeit ir vērojama lībiešu ietekme.
Kopēja somiem, igauņiem un lībiešiem (bet latviešiem nepazīstama) ir „visgarākās nakts“ jēdziena paspilgtināšana ar krītoša putna tēlu. Attiecīgais lībiešu sakāmvārds skan šādi: „Niklāva dienas nakts ir visgarākā nakts, tad no koka galotnes nokrīt ērglis.“ Igauņiem un somiem krītošais putns papildus ērglim varēja būt arī gailis vai vista, kuri, protams, nokrita no laktas. Dažkārt šādos sakāmvārdos, lai uzsvērtu nakts neizturamo garumu, minēta pat trīskārtēja krišana. Bērniem tādējādi tika skaidrots, ka tad, ja pat ērglis nespēj garo ziemas vidus nakti noturēties koka galotnē, arī bērni nedrīkst visu tumšo laiku pavadīt guļot gultā un viņiem jāceļas jau pirms gaismas uzaušanas.
Blakus šādai tautas pedagoģiskajai funkcijai krītošā ērgļa tēls izmantots arī bērnu izjokošanai. Proti, ziemas Niklāva diena lībiešiem, tāpat kā latviešiem, bez visa cita bija arī zirgu diena. Lai zirgi nākamajā gadā būtu veseli un spēcīgi, galvenokārt ievēroja darba aizliegumus. Bija aizliegts jebkāds darbs ar asiem rīkiem – sievietēm šūšana un lāpīšana, vīriešiem ādas apstrādes darbi, kam nepieciešams īlens, jo pretējā gadījumā zirgi vasarā izdurtu acis. Nedrīkstēja arī vērpt, lai zirgi nesāktu klibot.
Lai veicinātu zirgkopību, svarīgākais palīglīdzeklis lībiešiem, tāpat kā arī latviešiem, bija gaiļa (vistas, cāļa) upurēšana. Tiesa, lielākajā daļā un vienlaikus arī laika ziņā vēlākajās liecībās lībieši ir runājuši tikai par gaiļa vai vistas nokaušanu un gaļas apēšanu, it kā tas būtu parasts atzīmējamās dienas ēdiens. Tā kā upurējamā putna kaušana notika agri no rīta un paslepus, tad bērniem, kas modās vēlāk, deva ēst jau izvārītu putnu gaļu un apgalvoja, ka tā esot no koka galotnes nokritušā ērgļa gaļa. Lībiešiem bija ieraža ķircināt bērnus, lai tie Niklāva dienas priekšvakarā ietu uzmanīt krītošo ērgli.
Lai izlūgtos veiksmi zirgu lietās, bija paradums vienu puisi ieģērbt zirga maskā, kuru tad pārējie vadāja apkārt pa ciema saimēm. Tādējādi Barbaras diena un Niklāva diena veidoja vēl vienu sieviešu–vīriešu svētku pāri līdzās Meteņiem un Pelnu dienai, kā arī Mārtiņiem un Katrīnām.
Jauno gadu (Ūžāigast, l. janvāris) kā atsevišķus gadu mijas svētkus lībieši, tāpat kā citas šī kultūras reģiona tautas, sāka atzīmēt salīdzinoši nesen. Agrāk Ziemassvētki bija arī gadu mijas svētki. Lībiešu tautas kalendāra materiāli parāda, ka Ziemassvētku un Jaunā gada ieražās daudz kas pārklājas, tomēr Jaunajā gadā pārsvarā bija jaunākas cilmes un izklaidējošākas ieražas. Daļa tradīciju – jo īpaši tieši visdažādākās zīlēšanas – līdz pat pēdējam laikam tika piekoptas paralēli abās svinamajās dienās.
Ar Ziemassvētkiem (Taļžpivād, 25. decembris) ir saistītas skaitā vairāk un atšķirīgākas tradīcijas. Attiecībā uz tām ir visai skaidri izsekojamas arī pārmaiņas laikā. Tā kā Ziemassvētki bija gada centrālie svētki, tie saglabāja senās ražošanas maģijas paražas, baznīcas tradīcijas un spēja vēl visai netālā pagātnē pievienot arī jaunus elementus. Viens no tādiem ir Ziemassvētku eglīte, kuru lībieši pieņēma tikai deviņpadsmitā un divdesmitā gadsimta mijā. Ar eglītes izplatību Ziemassvētki arvien vairāk pārvērtās par bērnu un ģimenes svētkiem. Īpaši divdesmitā gadsimta otrajā pusē pierakstītajās liecībās lielāku uzmanību sāk pievērst tam, lai aprakstītu baznīcas apmeklējumus Ziemassvētku laikā. Šajos aprakstos dominē brauciens ar ragavām, svinīgi izgaismota baznīca un mūzika. Ziemassvētki arvien vairāk pieņēma gaišu miera un prieka svētku raksturu.
Tomēr no senākiem materiāliem, kas fiksēti deviņpadsmitajā gadsimtā, mums pretī raugās atšķirīga, gandrīz vai pretēja aina: dominē bailes no burvestības un tās pretiedarbības apraksti. Māņticīgi cilvēki uzskatīja, ka Ziemassvētku naktī, kā jau vispār izšķirīgos mirkļos, īpaši aktīvi darbojas arī tumsas spēki. Lielas bailes, piemēram, bija no burvjiem, kas Ziemassvētku naktī staigāja pa staļļiem. Lai viņus turētu atstatus no ēkām, uz durvīm zīmēja krustus. Arī uguns dedzināšana istabā visu Ziemassvētku nakti bija domātu velna un viņa rokaspuišu atbaidīšanai. Degošas sveces un atvērtas garīga satura grāmatas turēšana uz galda tomēr ir skaidrotas arī tā, ka naktī ciemos varot atnākt Marija un tad palasīt. Starp citu, arī Ziemassvētku paražās izpaužas Marijas (Māras) un Jūras mātes tuvums un sajaukšanās lībiešu tradīcijā. Proti, starp Ziemassvētku paražām bija arī upurēšana Jūras mātei. Tas parāda, ka Ziemassvētki bija zvejnieku gadu mijas svētki, kuros vajadzēja parūpēties jau par nākamā gada lomu.
Svarīgā vietā atradās pareģojumi par nākamā saimnieciskā gada rezultātiem, sekojot dabas zīmēm Ziemassvētku naktī. Skaidras un zvaigžņotas debesis pareģoja labu zvejas lomu. Turklāt noskatīja arī to, kurā debespusē bija vairāk zvaigžņu, jo tur tad vajadzēs likt zvejas rīkus. Daudz zvaigžņu debesīs vienlaikus nozīmēja to, ka lopiem dzims daudz mazuļu. Ziemassvētku naktī izmantoja arī tādus aktīvas zīlēšanas paņēmienus, ar kuru palīdzību centās noskaidrot nākamo dzīvesbiedru.
Salīdzinot zīlēšanas ieražas ar citiem ticējumiem un ieražām, tie teicēju sniegtajās ziņās par Jauno gadu (pareizāk – vecā gada vakaru) ir absolūtā pārsvarā. Turklāt lībieši lielākoties vairs nesekoja zīmēm, kas pareģoja visas piekrastes ļaužu vai savas ģimenes saimnieciskās veiksmes kā Ziemassvētkos, bet gan uzmanību vairāk koncentrēja uz atsevišķiem indivīdiem. Zīlēšanas ieražas pārsvarā bija orientētas uz precībām. To aplūkošana parāda, ka pamatā tās ir starptautiski izplatītas ieražas (piemēram, gaiļa ienešana istabā, lai tas no meitu kurpēm, kurās ielikti graudi, izraudzītos vienu un tā norādītu, kura nākamajā gadā tiks pie vīra; tāpat arī skatīšanās spogulī, lai nākamais dzīvesbiedrs parādītu sevi tajā, utt.). Tomēr tām, īpaši sākot ar deviņpadsmitā gadsimta pēdējiem gadu desmitiem, lielākoties bija izklaidējoša funkcija, lai gan dabūto zīmi, slēpjoties pat aiz smiekliem, varēja uztvert pietiekami nopietni. Jaungada nakts zīlēšanas ieražas neparobežojās tikai ar precību tēmu, un acīs tika paturētas arī citas un pat nepatīkamākas iespējas, ieskaitot nāvi. Arī šajā naktī tika vērotas dabas zīmes, lai uzzinātu nākamā gada saimnieciskās darbības veiksmīgumu. Tāpat Jaungada naktī uz durvīm zīmēja krustus. Pēc vairāku teicēju ziņām, atšķirība bija tajā, ka Jaungada nakts krustus zīmēja ar baltu krītu, kamēr Ziemassvētkos izmantoja ogli.
Ziemassvētku periods beidzās ar Triju kungu jeb Zvaigznes dienu (Trikūmpǟva, 6. janvāris). Šīs dienas ticējumos un ieražās atkārtojas jau no Ziemassvētkiem un Jaungada pazīstamās lietas: atkal uz durvīm zīmēja baltus krustus, atkal novēroja debesis. Skaidras debesis nozīmēja jaunlopu veselību, bet Triju kungu dienas zvaigznēm pilnās debesis paredzēja labu riekstu ražu vasaras beigās.