Grāmatas ievadā Baiba raksta: „Kad bijām iekārtojušās Kolkā (Baiba ar mammu Valdu Mariju Šuvcāni atgriezās dzimtajā krastā 2006. gadā), radās jautājums, ko tad mēs te darīsim? Bijām jau uzrakstījušas un apgāds „Jumava” izdevis trīs grāmatas par lībiešiem – „Lībiešu ciems, kura vairs nav” (2002), „Lībiešu folklora” (2003), „Mazirbe – mazs ciems jūrmalā” (2006). Mamma ar lībiešu kultūras un vēstures pētniecību aktīvi nodarbojās kopš 1972. gada, bet es lībiešu dzīvē aktīvi sāku piedalīties kopš 1999. gada, kad iesaistījos mēnešraksta Līvli un „Lībiešu gadagrāmatu” veidošanā un sāku mammai palīdzēt izdot grāmatas. Pēdējos 20 gadus viņa bija strādājusi arhīvos, bibliotēkās, vākusi un apkopojusi materiālus par lībiešiem. Izveidojām ideālu tandēmu – katra darījām, ko spējām. Viņas pārziņā galvenokārt bija saturiskā puse, savukārt es biju atbildīga par procesa tehnisko izpildījumu – tekstu ievadīšanu, darbu ar fotogrāfijām un organizatoriskajiem jautājumiem. [..] Prātojām – kāpēc gan neuzrakstīt grāmatu par Kolku, kamēr vēl ir atmiņu glabātāji? Visi apstākļi bija mums labvēlīgi [..]”

Grāmatā ir apkopota un atspoguļota Kolkas ciema kultūrvēsture vairāku gadsimtu garumā — no 1040. gada, kad Kolka pirmo reizi minēta vēstures avotos līdz pat mūsdienām. Akcentēta tradicionālās kultūras — dzīves veida, izglītības, tradīciju, muzikālās kultūras, reliģiskās piederības, folkloras nozīme ciema vēsturē un attīstībā. Darbā plaši atspoguļota lībiešu dzimtu attīstība un pēctecība Kolkas ciemā. Grāmatas veidošanā izmantoti arhīvu, bibliotēku materiāli, Kolkas ciema iedzīvotāju un personīgās atmiņas, materiāli lībiešu valodā, kas savākti vairāk nekā 20 iepriekšējos darba gados. Šie materiāli papildināti ar pēdējo gadu vākumu — 60 Kolkas iedzīvotāju atmiņu stāstījumiem. Laimas Šķetres mākslinieciskais iekārtojums.